Kamēr Brauns būvēja sava aparāta testa modeļus, kāds virs ASV teritorijas jau pilnā gaitā izmēģināja praktiski darba kārtībā esošas ierīces.

Mūsdienās nevienam vēl puslīdz vispusīgi izglītotam cilvēkam vairs nav noslēpums, ka pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu mijā Vācijas speciālisti tā dēvēto diskveida lidaparātu izstrādāšanā bija tikuši itin tālu. Šie aparāti allaž minēti līdzās trim citiem Ādolfa Hitlera lolotajiem “atriebes ieročiem”: spārnotajai raķetei F-1, ballistiskajai raķetei F-2 un atombumbai. Taču tūlīt pēc kara šos un citus vācu izgudrojumus piesavinājās ASV un jau savos eksperimentos pārliecinājās, ka visi tobrīd cilvēcei zināmie dzinēji nav piemēroti diskveida lidaparātu darbināšanai. Tostarp bija zināms, ka pašiem vāciešiem šie aparāti ne tikai spēja sekmīgi pacelties gaisā, bet vēl arī uzrādījuši gluži nesliktus lidojuma raksturojumus...

Pilnībā jauna tipa aparāts

Lai rastu puslīdz sakarīgu atbildi uz jautājumu par to, kas tad vāciešiem bija zināms tāds, ko amerikāņi nav spējuši apjaust, pētnieki piedāvā vispirms domās pārcelties uz to pašu Amerikas kontinentu, tikai gluži citā laikā. Pagājušā gadsimta 20. gadu vidū talantīgais amerikāņu fiziķis un izgudrotājs Tomass Taunsends Brauns (1905–1985) bija uzsācis nopietnu darbu nolūkā izveidot lidaparātu, kas būtu aprīkots ar īpašu dzinēju, kura darbība balstīta elektrogravitācijas principos.

Brauns bija konstatējis ciešu elektriskā lādiņa un gravitācijas masas savstarpējo saistību, un viņa eksperimentu rezultāts bija atklājums, kas mūsdienās pazīstams kā Bīfelda–Brauna efekts. Tas izpaudās tādējādi, ka elektriskais kondensators pārvietojas pozitīvā pola virzienā un saglabā šo virzību tik ilgi, kamēr pilnībā izlādēsies. Proti, šajā gadījumā runa bija par iespēju kontrolēt gravitācijas spēkus un uz tā pamata radīt pilnībā jauna tipa lidaparātu.