Spāre ir ļoti savdabīgs lidojošs kukainis. Tās latīniskais nosaukums odonata tulkojams kā “zobainā”. Piemēram, angļi spāri mēdz dēvēt arī par “lidojošo pūķi”. Un gan jau ikviens no mums karstā dienasvidū vasarā pie ūdenskrātuves vai tieši tajā būs novērojis teju vai tieši acu priekšā gaisā it kā brīvi iekārušos spāri, kuras hiperkustīgie spārni tajā mirklī nemaz nav saskatāmi un to zibināšanās nav saklausāma, taču gaisā skaidri jaušams tāds kā apdraudējums, par kuru ne nieka nav saprotams – kas tas ir un no kuras puses gaidāms...

Nozari, kas pētī tieši spāres, sauc par odonatoloģiju. Tās uzmanības centrā ir spāru izcelšanās, uzvedība, ieradumi, tā dēvējamie taktiskie un tehniskie dati, dzīvesveids un viss tamlīdzīgais. Un pētnieki pauduši, ka spārēm ļoti raksturīga ir rīcība atbilstoši shēmai – iedzelt un laisties (tālāk). Varbūt tas ne tik ļoti attiecināms tieši uz cilvēku, jo no šīs lielās un varenās būtnes arī vairākums kukaiņu (izņemot, protams, absolūti nekaunīgos odus, dundurus vai mušas!) instinktīvi baidās, taču gluži noteikti tas būtu attiecināms uz dzīvniekiem un katrā ziņā citiem insektiem. Lai gan ir novērots, ka, piemēram, uz ūdens spāres mēdz uzmākties arī cilvēkam jeb peldētājam, kura ķermeniskais “lielums” palicis spārei neredzams, jo atrodas zem ūdens, savukārt galva izmēra ziņā šķiet jau gluži piemērota, lai tajā “iedzeltu un tad aizlaistos”.