Senatnē cilvēki pietiekami labi saprata to, ka telpas mērīšanas vienības (šajā gadījumā leņķi) ir cieši saistītas ar laika mērīšanas vienībām.

Iespējams, daudziem vēl joprojām šķiet, ka pasaulē nav nekā garlaicīgāka par reizrēķina tabulu vai metrisko mēru sistēmu. Tikai to pieminēšana vien atsauc atmiņā padomju laika zilganzaļās skolas burtnīciņas, kurām uz aizmugurējā vāka bija nodrukātas šīs tabulas. Ak, cik daudz asaru izliets, cenšoties to obligātā kārtā iegaumēt no galvas, un turklāt vēl daudziem tās dēļ nācies pārskatīt bērnības sapņu iedomas par savu nezin kādu izredzētību citu cilvēku priekšā, tā arī nespējot to iemācīties...

I

Taču patiesībā ar tiem skaitļiem pat ne tuvu nav tik drūmi un garlaicīgi, kā pirmajā acumirklī varētu šķist. Turklāt, izrādās, jau senatnē skaitļa varenību uzskatīja par absolūti neapšaubāmu lietu. Piemēram, sengrieķu zinātnieks Pitagors un viņa mācekļi ceļu uz vispārējās harmonijas likumiem saskatīja leģendārajā Tetraktī, kura pamatā ir skaitļi 1, 2, 3 un 4, no kuriem tapinātie dalījumi veido ideāli saskaņotas proporcijas.

Uzskatāmākais piemērs vērojams mūzikā: divas vienādi noskaņotas stīgas, kuru garumu attiecība ir 1:2, rada dzirdei tīkamu skaņu. Tikpat harmoniskas skaņas rada stīgas, kuru garumu attiecības ir 2:3 un 3:4. Balstoties šajos saskaņas likumos, noformulēta tā dēvētā Pitagora gamma, kurā notis “do”, “fa”, “sol” un otrās oktāvas “do” skanēja tajās frekvencēs, kas veido tieši tādas proporcijas. Mūsdienās iespējami lielāka tehnoloģiskuma interesēs pieņemts cits nošu izkārtojums oktāvā, taču lieliskākas harmonijas meklējumos komponisti un mūziķi vēl joprojām regulāri vēršas tieši pie Pitagora gammas.