Pagājušā gadsimta 20. gados Centrālajā un Dienvidamerikā izrakumos senajās indiāņu apmetnēs arheologu atrastie naturāla lieluma kristāla galvaskausi joprojām ir viena no intriģējošākajām mīklām, kuru cilvēcei sarūpējis aizvadītais gadsimts. Joprojām nav zināms, kādai senatnes civilizācijai tie piederējuši un ar kādām neizprotamām tehnoloģijām tie izgatavoti, lai gan pētniekiem, protams, uzkrājusies virkne dažādu hipotēžu, un tās bez izņēmuma visas šķiet ārkārtīgi interesantas.

Izstrādājums, kuram nevajadzētu eksistēt

Angļu arheologa un ceļotāja Frederika Alberta Mitčela-Hedžesa vadītā ekspedīcija 1924. gadā strādāja izrakumos senās maiju pilsētas vietā Jukatanas pussalas mitrajos tropiskajos džungļos tajā teritorijā, kuru tolaik dēvēja par Britu Hondurasu, bet mūsdienās tā ir Beliza. Šī pilsēta arheologiem atklājās pēc tā, kad viņi bija apzināti izdedzinājuši 33 hektārus meža (!), kas bija vārda vistiešākajā izpratnē aprijis senās būves, akmens piramīdu, pilsētas mūru un vismaz tūkstoti skatītāju ietilpīga amfiteātra drupas. Mitčels-Hedžess šo seno indiāņu apmetni nodēvēja par Lubaantunu (“Nokritušo akmeņu pilsēta”).

Arheologi strādāja vairākus gadus, un tieši tur 1927. gadā arī notika unikālais atradums: tobrīd 17 gadus vecā Mitčela-Hedžesa meita Anna, kura arī piedalījās izrakumos, zem senā altāra atrada no caurspīdīga kvarca izgatavotu un nevainojami nopulētu dabiska lieluma galvaskausu. Tiesa, tam nebija apakšējā žokļa, taču pēc nepilniem trim mēnešiem turpat netālu atrada arī to. Tas visiem lika brīnīties vēl vairāk, jo šis kristāla žoklis pie galvaskausa bija piestiprināms ideāli gludos šarnīros un iekustināms ar pavisam niecīgu pieskārienu.