Nogaidīšana kā radoša cilvēka pazīme

Visiem tiem, kam ļoti patīk darīšanas atlikt uz vēlāku laiku, tagad uzradies gluži zinātniski pamatots arguments, ka viņi ir nevis sliņķi, bet gan radošas personas.

To secinājis britu psiholoģijas profesors Adams Grants, kurš uzrakstījis grāmatu par prokrastinācijas – tā zinātniski dēvē noslieci allaž uz vēlāku laiku atlikt dažādas, tostarp pat ļoti svarīgas un steidzamas darīšanas – problēmu. Proti, Grants uzskata, ka tieši lietu kārtošanas atlikšana ļaujot radošām personām atrast vispareizāko dažādu uzdevumu risinājumu, piemeklēt optimālāko ceļu konkrēto mērķu sasniegšanai. Tas esot saistīts ar to, ka tādam cilvēkam līdz ar to rodoties pietiekami daudz laika problēmas vispusīgai apsvēršanai un tās izanalizēšanai.

No malas varētu šķist, ka cilvēkam, kurš allaž visu atliek uz vēlāku laiku, nav taisnība. Tomēr, izrādās, ilgtermiņā viņa izvēlētie ar paša personību, veselību vai ģimeni saistītu sarežģītu problēmu risināšanas paņēmieni spēj dot pat ievērojami lielākus panākumus nekā tiem, kuri pauž, ka visas problēmas vajagot risināt nekavējoties – “šeit un tagad”.

Savu teoriju par svarīgu darīšanu atlikšanu profesors Grants izstrādājis, veicot regulārus savu studentu novērojumus, kā arī pamatojis to ar daudziem faktiem no savas biogrāfijas un dažādu leģendāru personību dzīves. Tā, piemēram, esot zināms, ka Leonardo da Vinči ilgus gadus nav uzdrošinājies pielikt punktu savai gleznai “Mona Liza”. Un tamlīdzīgus piemērus var atrast arī daudzu citu cilvēces dižgaru dzīves gaitās, ieskaitot izgudrotājus, mūziķus, literātus.