18. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Eiropas mēroga slaktiņš

1815. gada 18. jūnijā. Pirms 210 gadiem 15 km uz dienvidiem no Briseles pie Vaterlo ciema sākās Vaterlo kauja – viena no pazīstamākajām un grandiozākajām militārajā vēsturē un pēdējā, ko izcīnīja un kurā zaudēja slavenais franču karavadonis un valstsvīrs Napoleons Bonaparts.

Dažas dienas pirms Vaterlo jau notika atsevišķas mazāka mēroga cīņas, bet izšķirošajā satikās ap 73 tūkstoši francūžu vienā un ap 120 tūkstoši vīru liels sabiedroto karaspēks – Anglijas, Nīderlandes, Prūsijas un citu vācu zemju valstiņu armijas – otrā pusē. Slaktiņā franču pusē dzīvību zaudēja vai tika ievainoti ap 25–26 tūkstoši vīru, sabiedroto zaudējumi bija ap 24 tūkstoši. Savdabīgi, ka vēl nenokoptais kaujas lauks burtiski jau nākamajā dienā pēc noslēguma kļuva par apkaimes "tūrisma objektu", jo turp devās daudz ziņkārīgo. Netrūka arī marodieru. Kritušo piemiņu Vaterlo laukā godina 1826. gadā pabeigtais piemineklis mākslīgi uzbērta paugura un lauvas statujas veidā. Tostarp lēš, ka niknajos kavalērijas uzbrukumos tika nogalināts ap septiņtūkstoš zirgu.

Francijas vēsturē šī kauja nozīmēja Napoleona laikmeta beigas. 

Zaudējis imperators dažas dienas vēlāk atteicās no Francijas impērijas troņa, un viņu nomainīja pagaidu valdība, bet 7. jūlijā sabiedroto karaspēks iesoļoja Parīzē. Interesanti, ka vēsturnieki Napoleona steigu, pēc sakāves pametot kaujaslauku un steidzoties uz galvaspilsētu, uzskata par kļūdu. Napoleons cerēja novērst jukas Parīzē un organizēt "vistautas pretošanos", taču politiķi, brīdi svārstījušies, lēma citādi. Turklāt tauta sāka uzskatīt, ka karavadonis nodevis savus karavīrus, tos pametot kaujaslaukā. Demisionējušais imperators lūkoja bēgt uz ASV, taču plānu izjauca britu flote, un 10. jūlijā Napoleons krita gūstā, lai tiktu izsūtīts uz Svētās Helēnas salu, kur arī sagaidīja mūža noslēgumu 1821. gadā. Bet Eiropā pēc Napoleona ambīciju iegrožošanas līdz Pirmajam pasaules karam 1914. gadā iestājās relatīva miera un spēku līdzsvara periods. Tas ir, karots gan tika, bet tie vairs nebija kontinenta mēroga konflikti.

"Tautas Druva", 1925. gada 18. jūnijā

Vilciena sadursme ar braucēju. Vakarrīt starp Priekules un Paplakas stacijām no Rīgas nākošais pasažieru vilciens sabraucis kādu laucinieka divjūga pajūgu. Braucējs, Pēters Šterns, kas no trieciena izsviests no ratiem un pārsviests pār ceļu grāvī, nācis cauri ar izbailēm un mazākiem miesas bojājumiem. Viens zirgs un rati sadragāti, otrs zirgs viegli ievainots. Katastrofa notikusi aiz laucinieka neuzmanības, kas braucis pāri sliedēm (pārbraucamā vietā), kaut gan tuvojies vilciens. Sakarā ar augšminēto vilciens pienācis Liepājā ar apmēram divu stundu novēlojumu, jo lokomotīves riteņos bijusi iesprūdusi ratu dzelzs ass, kuras izņemšana prasījusi ilgāku laiku.