Viduslaikos, kurus pilnībā pamatoti mēdz dēvēt par drūmu laika periodu, arī bija spēkā tā dēvētie nerakstītie likumi un tikumi, kas bija attiecināmi pat uz visaugstāk stāvošajām personām. Pietiekami spilgts tādu tikumu piemērs ir gadījums ar katoļu pāvestu Aleksandru VI (Rodrigo Bordža) un viņa mīļāko Rozu Vanoci dei Katanei.

Rodrigo Bordža dzimis 1431. gadā Spānijā, un viņa māte piederēja tai sieviešu kategorijai, kuras allaž kāroja sakarus ar vīriešiem. Viņa tēvs nemaz nevēlējās atzīt jaundzimušo par savu likumīgo dēlu, tāpēc bērnam deva mātes uzvārdu. Tā iesākās nākamā katoļu pāvesta dzīve, kurā viņš pats arī iemantoja ārkārtīgi nelāgu reputāciju. Zināms, ka jau kopš agras jaunības Rodrigo baudījis neparastus panākumus pie vīrieša miesas kārīgajām sievietēm, un viņa gultā regulāri sabija neskaitāmas un dažādas piegulētājas – jaunas un padzīvojušas, trūcīgas un bagātas, vienkāršas un aristokrātes, vientuļas un precētas. Viņš pats gatavojās izmācīties par juristu, taču liktenis piedāvāja citu pavērsienu, proti, viņa tēvocis, kurš bija aizkarojies līdz katoļu pāvesta krēslam un kļuvis par Kalikstu III, aicināja Rodrigo uz Romu un pakāpeniski piesaistīja asiņainās baznīcas liekulīgo intrigu mehānismam.