Oksitocīnu korektāk būtu dēvēt nevis par “mīlas hormonu”, bet gan par “socialitātes hormonu”, turklāt ar socialitāti šeit būtu jāsaprot viss indivīdu savstarpējo attiecību spektrs – no draudzības līdz ienaidam.

Oksitocīnu mēdz dēvēt arī par “mīlas hormonu”, jo tas spēj pastiprināt emocionālo pieķeršanos. 

Agrāk valdīja uzskats, ka tas vajadzīgs tikai tāpēc, lai varētu dzemdēt, jo oksitocīns iedarbojas uz dzemdes muskulatūru, bet tad noskaidrojās, ka māti un viņas bērnu vienojošā mīlestība darbojas, pateicoties oksitocīnam, proti, nervu ķēdītes, kuras atbildīgas par mātes jūtām pret savu bērnu un otrādi, kā neiromediatoru izmanto tieši oksitocīnu. Savukārt vēlāk noskaidrojās, ka oksitocīns palīdz sazināties ne tikai vecākiem ar saviem bērniem, bet arī draugiem un mīlnieku pāriem.

Oksitocīna sociālo nozīmi apliecinošos eksperimentus veica gan ar dzīvniekiem, gan cilvēkiem (piemēram, noskaidrojot, ka vīriešiem tas paaugstināja uzticību partnerei). Taču laika gaitā tomēr sāka izpausties liecības, ka oksitocīns var stimulēt ne tikai mīlestību un empātiju, bet arī neuzticēšanos.