Atšķirībā no labi zināmajiem tibetiešu mūkiem krišnaītiem, kurus mūsdienās var sastapt un allaž jau no paliela attāluma sadzirdēt praktiski visos zemeslodes nostūros, tibetiešu lapsa uzvedas krietni vien pieticīgāk: tā nerotājas košā apģērbā, neizdala dvēseli plosošas skaņas un katrā ziņā nebeidzamā virtenē neatkārto slaveno mantru “Harē Krišna”, un vispār jūtas brīva un neatkarīga no jebkādu sadomāto dievu pazemojošas pielūgšanas. Bet, iespējams, pats galvenais šeit ir fakts, ka tibetiešu lapsa praktiski nekad nepamet savu dzimto zemi, tādējādi ar saviem redzējumiem neuzbāžoties citiem.

Tik pa kalniem vien

Saistībā ar šo dzimteni laikam jau viss ir skaidrs un saprotams no apzīmējumā iekļautā vārda, proti, tā ir Tibetas augstkalne, mazliet vēl klāt no Nepālas, un vēstīts, ka dažkārt pa īpatnim varot sastapt arī Ķīnas vai Indijas ziemeļu daļā, bet katrā ziņā nekur tālu prom no Himalajiem. Tā kā augstu kalnos allaž valda skarbi vēji un temperatūra mēdz svārstīties no -40°C ziemā līdz +30°C vasarā, tibetiešu lapsa apveltīta ar biezu kažoku, kas pasargā gan no vēja, gan aukstuma un tostarp arī no karstuma. Tieši šā savdabīgā kažoka dēļ tibetiešu lapsas purns izskatās it kā liels un kvadrātveida, lai gan pats dzīvnieks tomēr ir salīdzinoši neliels, faktiski viens no izmērā mazākajiem savas cilts pārstāvjiem. Pieauguša īpatņa svars praktiski nepārsniedz 5–5,5 kilogramus.