Šķiet, arī mūsdienu skolās māca to, ka gaisma pārvēršas skābeklī. Lai gan process kā tāds joprojām palicis ne gluži pilnvērtīgi izprasts, to rūpīgi studē augstākajās mācību un pētniecības izpētes iestādēs, taču pat visaugstākās raudzes zinātnieki tā arī nav spējuši rast viennozīmīgu, ikvienam pilnībā saprotamu skaidrojumu. Arī mēs varam tikai pamēģināt kārtējo reizi vismaz apkopot visu to, kas par fotosintēzi cilvēcei patlaban zināms.

Par gaismu izplatījumā un hloroplastiem uz Zemes

Jūliuss Roberts Maijers dzejiski paudis, ka gaisma ir kā uzvilkta atspere, kas iedarbina Zemes dzīves mehānismu. Tiesa, iespējams, labāk saprotama būs prātula par to, ka mēs ēdam, lai dzīvotu, un šajā gadījumā uzturā lietojamā barība ir avots tai enerģijai, kas nodrošina iespēju kustēties, domāt, radīt jeb vienā vārdā tātad dzīvot tajā izpratnē, kāda nu cilvēka prātam pieejama. Bet, lai varētu izdabūt no barības šo enerģiju, vispirms nepieciešams arī elpot, jo, kā mēdz teikt, barība sadeg skābekļa liesmās un sadegot tā atbrīvo dzīvībai nepieciešamo enerģiju. Tādējādi ir skaidrs, ka enerģijas ražošanai dzīvai būtnei nepieciešama gan barība, gan skābeklis.

Noskaidrots, ka viena gada laikā visa mūsdienu cilvēce pamanās apēst ne mazāk par 7x108 miljoniem tonnu barības. Taču jāielāgo, ka nepieciešamība elpot un baroties ir arī visiem pārējiem, kopumā par cilvēkiem neskaitāmi lielākā daudzumā esošajiem Zemes iemītniekiem. Tas nozīmē, ka barības vielu un skābekļa krājumiem nepārtraukti jāpapildinās. Un tā tas arī notiek – pateicoties augiem un to brīnumainajai fotosintēzes spējai. Gada laikā gaismas iedarbībā uz Zemes veidojas vismaz 6x1011 miljoni tonnu organisko vielu.