Cilvēcei šis jautājums labi zināms jau kopš vissirmākās senatnes. Vienīgi atbildes joprojām nav. Lai gan... Pēdējā laikā rodas aizvien vairāk gan hipotētisku, gan tostarp arī zinātniski pamatotu faktu, kas apliecina: gluži teorētiski nemirstība, protams, ir iespējama, taču pagaidām neviens nespēj lāgā iedomāties to, kas īsti būs tas produkts, kurš izveidosies pēc tā, kad būs paveikts viss nepieciešamais tādas mūžīgas dzīvošanas nodrošināšanai.

Atmiņas ķēdītes

Esot pierādīts, ka ikviens eksistējošs objekts faktiski ir laikā un telpā sakārtotu atomu sakopojums. Un cilvēks nav izņēmums, jo atomi ir “būvmateriāls”, kas vienotā veselumā sastiprina dažādas molekulas, kuras savukārt jau veido dzīva organisma pamatu – šūnas. Pēc organisma bojāejas tā materiāls sadalās sastāvdaļās un “iesūcas” apkārtējā ekosistēmā, bet vienlaikus tas it kā nekur pilnībā nepazūd.

Taču jāsaprot, ka pilnībā atjaunot ķermeni no atomiem diemžēl neizdosies – nav pat iespējams kaut vai iedomāties tehnoloģiju, kas spētu “atrast un savākt” visus nepieciešamos atomus, kas izkliedēti kaut kur visapkārt vidē. Taču no vienas vienīgas izdzīvojušas šūnas tas gan varētu sanākt! Cilvēka ķermeņa šūna sevī satur ģenētisko informāciju, kas, piemēram, dod iespēju radīt klonu, kurš gan tikai gluži fizioloģiski spējot būt pilnīga kopija. Par to, vai tāds klons pārmantos arī mirušā raksturu, noslieces un spējas, pagaidām gluži droši nekas neesot zināms, jo pirmo cilvēka klonu pasaule tā arī nav ieraudzījusi (vismaz ne gluži oficiāli). Tas lielā mērā tā esot tāpēc, ka vispār jau cilvēka DNS vēl joprojām tā arī nav pilnībā atšifrēta, un aizvien saglabājas lielā mīkla saistībā ar to, ka vismaz 90% DNS ķēdīšu pilda kaut kādas mūsdienu zinātnei absolūti nezināmas funkcijas.