Atvadāmies no nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Bruno Javoiša

Pie Latvijas Okupācijas muzeja šodien pulksten 16 ar sveču iedegšanu pieminēs 6. februārī 83 gadu vecumā mūžībā aizgājušo latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Bruno Javoišu (1941–2025). Piemiņas brīdis notiks vienlaikus ar atvadīšanos no Javoiša kunga ģimenes lokā Tartu Igaunijā, kur pagājusi lielākā daļa viņa mūža.

Bruno Javoiša vārds uz laiku laikiem paliks Latvijas vēsturē, pateicoties simboliskajai un līdz pārdrošībai varonīgajai akcijai, kuru viņš paveica 1963. gada 5. decembra agrā rītā. Toreiz 22 gadus vecais Rīgas Civilās aviācijas institūta students tumsā un sasalstošā lietū, riskējot nokrist no apledojušajām 76 metrus augstā Rīgas radiotorņa metāla konstrukcijām, piestiprināja torņa virsotnē pašdarinātu piecus metrus garu un trīs metrus platu Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Radiotornis atradās Radio lokā kanāla malā, tātad tieši līdzās toreizējai Rīgas pilsētas milicijas pārvaldei ar adresi Padomju (tagad Aspazijas) bulvāris 7, turklāt 5. decembris bija PSRS Konstitūcijas diena. 

Čekisti un miliči Javoišu sagaidīja jau torņa pakājē, piekāva un apcietināja. Bet karogs torņa galā plīvoja vismaz līdz pusdienlaikam, jo okupācijas varai uzreiz neatradās speciālistu, kas varētu atkārtot jaunā studenta kāpienu un to noņemt. 

Latvijas valsts simbolu redzēja daudzi rīdzinieki. Valodas izplatījās tālu ārpus Rīgas, sasniedzot arī trimdu, kuras presē šo notikumu atzīmēja kā pasīvās pretestības izpausmi un pierādījumu, ka latviešu ticība savai valstij nav zudusi.

Foto: Ekrānuzņēmums/Youtube

Pēc astoņu mēnešu ilgas pratināšanas un turēšanas Stūra mājā un Centrālcietumā Latvijas PSR Augstākā tiesa Bruno Javoišu notiesāja pēc LPSR Kriminālkodeksa 65. panta "Pretpadomju aģitācija un propaganda" par "aģitāciju vai propagandu, ko izdara nolūkā graut vai vājināt Padomju varu vai panākt atsevišķu sevišķi bīstamu valsts noziegumu izdarīšanu, tais pašos nolūkos apmelojošu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, kā arī par tāda paša satura literatūras izplatīšanu vai izgatavošanu, vai glabāšanu tais pašos nolūkos".

Septiņi gadi bija maksimālais termiņš, kādu puisim varēja piešķirt. Javoišs to izcieta Mordovijas Dubravlaga nometnēs, kur sastapās ar pazīstamiem pretestības kustības cīnītājiem – Gunāru Astru, Jāni Ziemeli, Knutu Skujenieku. Pēc atbrīvošanas dzīvot okupētajā Latvijā izrādījās praktiski neiespējami, jo Latvijas PSR Valsts drošības komiteja parūpējās, lai uz katra soļa nāktos sastapties ar dažādiem ierobežojumiem. 

Par augstskolas studijām Latvijā nācās aizmirst, un Javoišs pārcēlās uz Igauniju (igauņu valodu viņš iemācījās lēģerī). Viņu uzņēma Tartu Universitātē, kuru pabeidza mākslas vēstures specialitātē. 

Pēc tam Javoišs strādāja par vēstures skolotāju un Igaunija kļuva par viņa otro dzimteni.

Līdz ar valstiskuma atjaunošanu Latvijā atminējās par Javoiša varoņdarbu un tā veicējs biežāk viesojās dzimtenē, piedaloties dažādos pasākumos. Viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa zeltīto goda zīmi, taču likumu nepilnību dēļ ironiskā kārtā nevarēja pretendēt uz nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu – šī aplamība tika labota tikai 2014. gadā. Kopš 2021. gada Bruno Javoišs bija arī Viestura ordeņa komandieris. "Latvijas Avīzes" lasītājiem viņš paliks atmiņā ar patriotiskām un asām, pret krievu valodas uzkundzēšanos un krievu šovinismu vērstām publikācijām mūsu laikrakstā, no kurām pēdējā – "Vai nacionālā pretošanās kustība Latvijā tiešām beigusies?" – avīzē tika publicēta pagājušā gada 19. jūnijā. Savā publikācijā viņš toreiz vaicāja: "Kāpēc latvietim Latvijā jāturpina cīnīties pret rusifikācijas bezkaunīgo, nemaz neslēpto uzmākšanos?"

Bruno Javoiša fotogrāfija no VDK lietas. 

Foto: No B.Javoiša personīgā arhīva

Pirms diviem gadiem Okupācijas muzejs sāka ziedojumu vākšanu, lai agrākā radiotorņa un 1963. gada 5. decembra simboliskā notikuma vietā Rīgā, Radio ielā 1a, uzstādītu tēlnieka Kristapa Gulbja veidotu piemiņas zīmi "Svešo varai spītējot" – 3,6 metrus augstu tumši sarkanu granīta stēlu Latvijas karoga proporcijās. 

Kopējā nepieciešamā summa, iekļaujot vietas labiekārtošanu, ir ap 100 tūkstošiem eiro, no kuriem šobrīd, pēc Okupācijas muzeja direktores Solvita Vības stāsta, savākti ap 10 tūkstoši eiro. 

Ar to pietiek tikai sākotnējo projektēšanas izmaksu segšanai. Vība teic, ka Rīgas dome esot devusi mutisku solījumu palīdzēt ar teritorijas labiekārtošanu, kas nozīmē, ka pieminekļa praktiskai uzstādīšanai nepieciešamā summa varētu būt mazāka. Piemiņas zīmes izveide ir saskaņota, taču vēl jānokārto dokumentācijas un būvniecības formalitātes Rīgas domes instancēs, jāsameklē nepieciešamais granīts. Par ziedošanas iespējām jāinteresējas muzejā Latviešu strēlnieku laukumā 1 vai muzeja mājaslapā "okupacijasmuzejs.lv".