Ilmārs Mežs: Latviešiem visaugstākā dzimstība bija 80. gadu vidū un otrajā pusē

1935. gads Latvijā bija tautas un arī ekonomisko stāvokli raksturojošo parametru skaitīšanas gads. Pēc šīs tautskaites rezultātiem tagad varam spriest par tā laika dzīves līmeni. Latvijas iedzīvotājiem bija jāatbild arī uz jautājumiem par mājokļa un dzīves apstākļiem, ienākumiem un tamlīdzīgi. 

Toreiz konstatēja, ka no 1930. līdz 1935. gadam iedzīvotāju skaits pieaudzis par 2,7% un valstī dzīvo 1 950 502 iedzīvotāji. "Zinu, ka daudziem pētniekiem nepatīk šis vai tas Kārļa Ulmaņa politikā, bet kopumā, ņemot vērā, cik veiksmīgi 20.–30. gados Latvija no Pirmajā pasaules karā sagrautas tautsaimniecības spēja atkal atgūt pamatu, es neredzu viņa ekonomiskajā politikā lielus mīnusus," intervijā "Latvijas Avīzei" teic vēsturnieks un demogrāfs, Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs. Demogrāfam ir ko teikt arī par mūsdienu Latvijas politiku.

Pirmskara Latvijā statistikai pievērsa lielu uzmanību. Skaitīšanas bija plašas un regulāras. Kāpēc?

I. Mežs: Lai vadītu valsti vai uzņēmumu, diezgan labi jāpārzina, kas tev ir. Bez tā nevar plānot nodokļu ieņēmumus. 1920. gada tautas skaitīšanas dati vēl bija nepilnīgi, bet par 1925. gada tautskaiti Latvijā Statistikas pārvalde jau sniedza ļoti kvalitatīvu materiālu. Latvijas Valsts vēstures arhīvs glabā izvērstu informāciju par katru no apmēram diviem miljoniem Latvijas tā laika iedzīvotāju, par mūsu vecvecākiem un vecākiem – kāda izglītība, kur dzīvo, cik maksā īre.

Cilvēki tagad varbūt mazāk zina, ka pirmskara Latvijā statistika bija ļoti augstā un modernā līmenī. 

Lielākoties pateicoties Marģeram Skujeniekam, kurš ik pa laikam darbojās arī valdībā. Augstā kvalitātē un izvērsti veica arī datu apstrādi un publicēšanu. Tā bija viena no labākajām toreizējā Eiropā. Lietuva un Igaunija uz tā fona nobāl. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas nopietni ķērās pie mēģinājumiem aprēķināt iekšzemes kopproduktu (IKP), ko toreiz gan sauca citādi.

Jaunu pilnvērtīgu skaitīšanu ieplānoja ik pēc pieciem gadiem. Parasti tādas sarīkoja ziemā, jo tad cilvēki ir mazāk mobili un ir vieglāk saskaitāmi. Arī mūsdienās ir tā metodika, ka skaitīšana jāveic pēc iespējas mazāk kustīgā mēnesī.

Bet vai nav tā, ka īpaši Ulmaņa varas periodā ar statistiku aizrāvās, jo saprata, ka jaunai valstij tas var būt arī ideoloģisks instruments, lai pašapliecinātos uz citu valstu fona? Rādītāji iepretī citiem taču bija patiesi labi.

Redziet, 

ja ar statistiku mēģina manipulēt un pieskaņot propagandai, kā to darīja PSRS, kā Ņikitas Hruščova laikā, kad padomju dzīves līmeni salīdzināja ar ASV, vai kad televizoru ražošanas pieaugumu salīdzināja ar 1913. gadu, tad tas ir vienkārši nožēlojami. 

Bet, ja es uztaisu mazu uzņēmumu un man ir labi rezultāti, tad es, mana ģimene un pie manis strādājošie jutīsies labāk, ja būs pārliecināti par labām perspektīvām.

Nupat kā, vēsturnieka Gata Krūmiņa vadīts projekts, iznāca rakstu krājums "Turbulence kā virzītājspēks. Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados", kurā ar savu pētījumu piedalos arī es. Un tur Latvija uz citu valstu fonu izskatās ļoti pieklājīgi. Mēs minimāli atpalikām no Somijas un praktiski bijām vienā līmenī ar Čehoslovākiju, sacentāmies ar Austriju, Franciju, apsteidzām Spāniju, Portugāli, Itāliju, Grieķiju. Polijai un Lietuvai mēs bijā gaismas gadus priekšā. Nav nekas slikts, ja arī tagad, ja konstatētu, ka mūsu dzīves līmenis ir pietiekami augsts attiecībā pret sākuma punktu, to darītu zināmu publikai kā iekšpusē, tā ārpusē.

Es jau arī skolas laikā domāju, ka mēs PSRS dzīvojam kaut kur krējuma virskārtā. Padomju okupācijā Latvijas PSR saražotais kopprodukts patiešām bija pārsteidzoši augsts un, salīdzinot ar pirmskara gadiem, pieauga vairākas reizes. Bet, ja salīdzina ar to pašu Somiju, kuras dzīves līmenim mēs 30. gados pietuvojāmies, tad redzam, ka vēlāk Somijai līmenis iet uz augšu, bet pie mums stagnē un 80. gadu otrajā pusē pat sāk kristies.

Strādājot mūsu projektā, ārzemju partnerus pārsteidza tāda lieta – saražotie milzīgie apjomi, kuri pārsniedza padomju Latvijas patēriņa vajadzības, normālā valstī nozīmētu: ja divreiz vairāk pārdod, tad divreiz labāk dzīvo, bet Latvijā un citās padomju okupētajās zemēs notika pretējais. 

Varēja saražot kaut trīsreiz vairāk, bet dzīves līmenis vienalga būtu sliktāks nekā citās valstīs, jo saražoto mums atņēma. Latvijas iedzīvotāji no tā nebaudīja nekādu labumu.

Pirmskara Latvijā tendence maksimāli eksportēt bija ļoti pareiza – sviesta kubuliņš, ko apēdam paši, valstij ienākumus nenes, bet tas, kas aizceļoja uz Vāciju, Angliju vai Dāniju, ienesa naudu. Man vienmēr prātā mana jaunības drauga, lībieša Pētera Damberga stāsts, kā viņš ticis pie pirmajām kurpēm. Viņš kā pusaudzis 30. gados devās līdzi tēvam jūrā un noķēra lielu lasi. Pats uztaisīja ledus kasti, lasi ar mazbānīti nosūtīja tirgotājiem uz Rīgu un par dabūto naudu nopirka sev kurpes. Tāpat katrs Latvijas lauksaimnieks no vistālākā nostūra tajā laikā varēja ar savu eksportsviesta mārciņu vai linu vezumu stimulēt paša un Latvijas labklājību.

Iztēlosimies, ka ieejam vidusmēra 1935. gada zemnieka mājā. Ko mēs tur ieraudzītu, pēc statistikas ainas spriežot?

Tur bija viena vai divas ģimenes. Caurmērā ar trim bērniem. Zemgalē, kur bija bagātāki, iespējams, bija lielākas dzīvojamās mājas. Varbūt pat atsevišķi dzīvokļi strādniekiem, jo vairāk poļu, lietuviešu vai Latgales viesstrādniekiem. Tādās turīgākās viensētās dzīvoja līdz 10–12 cilvēkiem. Katrā ziņā tāda saspiestība, kādu aprakstījis, teiksim, Matīss Kaudzīte vai Rūdolfs Blaumanis, ar "galos" un aizkariņiem sadalītu vienu lielu istabu, vairs nebija bieži, izņemot Latgalē. Elektrība laukos bija tikai 2,4% māju (visvairāk Rīgas apriņķī – 11%, bet Latgalē – 1%), bet tā strauji izplatījās pēc Ķeguma HES atklāšanas 1939. gadā. Bija pietiekami daudz saimniecību ar maziem vēja ģeneratoriem, kas palīdzēja darbos vai deva elektrību radioaparātam un dažām lampiņām. Radioaparāti nebija norma, bet pagasta turīgākās saimniecības tos noteikti varēja atļauties. Primitīvi uztvērēji, ja vēlējās, bija diezgan pieejami. Arī velosipēds bija pietiekami izplatīts mobilitātes līdzeklis, kas paaugstināja īpašnieka produktivitāti, palīdzēja piepelnīties. Ar to varēja kaut ko aizvest uz tirgu vai, ja īpašnieks bija amatnieks, aizbraukt kādus 20 kilometrus kādam kaut ko salabot vai uztaisīt.