12.3 °C
1893. gada 30. jūnijā. Pirms 130 gadiem noslēdzās 582 km garais divu dienu velobrauciens Vīne–Berlīne, kurā piedalījās 117 braucēji vairākās grupās, bet uzvarēja Jozefs Fišers no Minhenes, attālumu veicot 31 stundā ar vidējo ātrumu 19 km/h.
Šo notikumu, ko pieminēja arī Rīgas vācbaltu prese, uzskata par būtisku elementu tendencē, ko Rietumu kultūrvēsturnieki sauc par 19. gadsimta 80.–90. gadu velosipēdu zelta laikmetu un kas atbalsojās arī Latvijas teritorijā.
Proti, velosipēds, ko agrāk uzskatīja par dažu dīvaiņu grupu vai aristokrātu niekošanos, kļuva par pilntiesīgu un Rietumeiropā, kā arī ASV iedzīvotājiem masveidā pieejamu transporta līdzekli. Tehniskie priekšnoteikumi tam jau bija – 19. gadsimta 80. gadu beigās Anglijā tika izstrādāts tā sauktais drošais divritenis ar mūsdienās ierasto shēmu, izskatu, mehānismiem un piepumpējamām gumijas riepām.
Anglijā un ASV velobums bija sācies dažus gadus agrāk nekā Viduseiropā, taču pārbrauciens Vīne–Berlīne tagad salauza aizspriedumus un stereotipus arī šajā Eiropas daļā. Izrādījās, ka ar velosipēdu lielus attālumus iespējams veikt gana droši un vēl ātrāk nekā ar zirgu, kas sabiedrības acīs ilgu laiku bija divriteņa konkurents.
19. gadsimta 90. gadu vidū Eiropas valstu likumos velosipēdu pārstāja klasificēt tikai kā sporta inventāru. To atzina par pārvietošanās līdzekli. Ņemot vērā salīdzinošo lētumu, velosipēds šajā laikā kļuva par pirmo masveidā izplatīto individuālo transportu.
Zirgi vairs nebija modē, automašīnas vēl bija dārgas un nepilnīgas, tāpēc velosipēdam, kas turklāt vēl skaitījās laikmetīga lieta, praktiski nebija konkurences.
Divriteņu ražošanas apjomi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pieauga milzu tempos. Eiropā ļoti daudzi strādnieki to izmantoja, lai nokļūtu darbā. Piemēram, ar velokultūru slavenajā Nīderlandē 1924. gadā bija reģistrēti 1,7 miljoni velosipēdu jeb pa vienam uz katriem četriem iedzīvotājiem. Tā laika statistika, piemēram, Vācijā liecināja, ka aptuveni puse visu strādnieku uz darbu dodas ar riteni.
Latvijas Vēstnesis, 1923. gada 30. jūnijā
Priekuļi pie Cēsīm. Vaives tilts. Pagājušā gada lielajos pavasara plūdos iznesa tiltu pār Vaives upi pie Vaives dzirnavām. Visu laiku šis dzīvais Cēsu-Raunas satiksmes ceļš atradās bez tilta pār Vaives upi un bija jābrauc pār dziļo gravu tieši upei pāri.
Daudzi tika gāzušies, mirkuši un visādi, sevišķi ar vezumiem, mocījušies, kamēr tika upei pāri. Šo pavasari visiem par prieku un lielu satiksmes atvieglinājumu pār Vaivi pārtaisīts jauns koka tilts. Jaunais tilts stipri šaurāks par veco, tikko ceļa platumā un pazems, tā ka lietus laikā saplūst uz tilta viss ūdens no kalna, sanesdams smiltis un bruģi. Tilta valnis uzbērts no vieglas dzeltenas smilts, ne ar ko nenostiprināts un pēdējie lieti jau paspējuši iznest lielas bedres, kuras bojā pat šķērsām ceļu. Vajadzēja gan rūpīgāki un lietišķāki ķerties pie tilta būves un vaļņa nostiprināšanas.
