15.1 °C
7. augustā "Hanzas peronā" skanēja opuss "Rushes", ko Maikls Gordons 2012. gadā rakstījis septiņiem fagotiem, savukārt 11. augustā Ungurmuižā klarnetists Artūrs Perts un pianiste Evelīna Jēkabsone aicināja uz kamermūzikas koncertu "Mūzika vasaras vakaram".
Septiņi maģiski fagoti
Pašā sākumā atkal jāatkārto rezignētā atziņa, ka koncertu skaits ir stipri lielāks nekā reālās iespējas tos visus apmeklēt, turklāt tie notiek visās Latvijas malās. Tā nu par vairākiem kultūras pasākumiem joprojām atliek vienīgi nodomāt: "varbūt nākamgad", "varbūt citu reizi", "varbūt atkārtojums būs tuvāk Rīgai". Taču galvaspilsētā atrodas "Hanzas perons", līdz ar to vismaz uz vienu koncertu no četriem bija jāaiziet. Šī koncertu četrotne saucas "Gordoniāde", tā veltīta amerikāņu autoram Maiklam Gordonam. "Hanzas peronā" skanēja dažādi komponista opusi vienādiem instrumentiem, visu programmu noslēdzot piektajā priekšnesumā ar šo partitūru atkārtotiem atskaņojumiem nakts koncertā 2024. gada 9. augustā. Cikls iesākās ar opusu "Amplified" četrām elektriskajām ģitārām Riharda Gobas lasījumā, sekoja "Timber" sešiem sitaminstrumentiem Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" priekšnesumā, vēl pēc četrām dienām Diānas Ozoliņas pārraudzītais "Savvaļas oktets" spēlēja darbu astoņiem čelliem "8", taču 7. augustā publika iepazina opusu "Rushes", ko Maikls Gordons 2012. gadā rakstījis septiņiem fagotiem.
Veseli septiņi fagoti? Vai tad Latvijā vispār tik daudz ir? Jā, un izrādās, pat vairāk, jo iepriekšminētā skaņdarba lasījumā Ventspilī Raimonda Gulbja vadītajā "Niedru septetā" pārējie seši mākslinieki bija Jānis Semjonovs, Reinis Burkins, Māris Narvils, Elza Rubene, Normunds Zvejnieks un Aleksandrs Žiguļičs, bet koncertā "Hanzas peronā" piedalījās Edgars Karpenskis-Allažs. Un neatkarīgi no konkrētām personālijām galvaspilsētā dzirdamā interpretācija apstiprināja iepriekšējā vakara koncertā orķestra "Rīga" pūšaminstrumentālistu snieguma dotās cerības, ka vajadzētu būt labi. Apstiprināja pat vēl lielākā mērā, nekā gaidīju, jo ar elektronikas piešķirtajām iespējām papildinātais septiņu fagotu skanējums bija maģisks – un to varēja uzskatīt par piemēru ne tikai interpretu profesionālajai meistarībai, bet arī intuīcijai, stila izjūtai un atskaņotāju vēstījuma saplūsmei ar komponista oriģinālo domu.
Maikls Gordons pārstāv minimālisma tradīciju, kuras radošais izvērsums nenoliedzami ir plašāks par jebkādu mēģinājumu to definēt, tādēļ arī 7. augustā dzirdamais skaņuraksts bija jūtami atšķirīgs no Filipa Glāsa vai Džona Adamsa stilistiskajiem raksturlielumiem un intonatīvi harmoniskajām secībām. Un veselas stundas garumā interese par skaņdarba plūdumu neapsīka – vispirms pievērsu uzmanību basa līnijas atkārtojumiem un tās dialogam ar pārējiem motīviem, pēc tam secināju, ka mūzikas kontemplācija slēpj sevī iekšēji dramatiskas atklāsmes, vēl pēc tam sekoju līdzi niansēm repetitīvo figūru variācijās – un tā arī pagāja laiks. Vienlaikus radot arī prieku par pārsteidzošiem tembrāliem izgaismojumiem un saplūdinājumiem, kas atkal lika uzdot jautājumu – tiešām septiņi vienādi instrumenti un nekas vairāk? Pat ne kontrafagoti? Jā, patiešām – un "Niedru septeta" sniegums tādējādi jāatzīst par gluži apbrīnojamu.
Piepildījums un grācija
Sestdiena, 10. augusts, pienāca un aizgāja ar Čārlijam Pārkeram un Dizijam Gilespijam veltīto saksofonista Toma Rudzinska, trompetista Reiņa Puriņa, pianista Edgara Cīruļa, kontrabasista Jurija Natsvlišvili un bundzinieka Jāņa Jaunalkšņa programmu kultūrtelpā "M/Darbnīca". Šeit tikai īsumā jāpiemin, ka tā atstāja pārliecību par pēdējo mēnešu labāko džeza koncertu (un aiciniet arī bundzinieku uzstāties biežāk) un tādēļ kaut nedaudz kliedēja iekšējos pārmetumus par šādu izvēli uz "Trio Baltia" un Mazās Mežotnes pils rēķina. Mierināju sevi arī ar domu, ka galu galā nākamajā dienā tieši tāpat skanēs Latvijā vēl nespēlēts Raivja Misjuna darbs – konkrēti, opuss "Gar strautu..." klarnetei un klavierēm. Un atkal – 11. augustā droši vien būtu bijis vērts doties arī uz "Perona kvarteta" koncertu Saulkrastos un dzirdēt vēl citus latviešu mūzikas pirmatskaņojumus, taču, kas pirmais atsūta ielūgumu, tas arī tiek pie koncertapmeklējuma. Tā nu šoreiz braucu uz klarnetista Artūra Perta un pianistes Evelīnas Jēkabsones programmu Ungurmuižā, un tā bija lieliska izvēle.
Programmas centrā atradās Karla Marijas fon Vēbera "Lielais koncertduets" – klasisks pamatrepertuāra paraugs šādam sastāvam, un tas uzreiz atsauca atmiņā Annas Marijas Kubeckas un Daniila Mickeviča uzstāšanos 22. aprīlī. Šāda paralēle nebūt nav nejauša, jo gan "Artissimo" koncertzālē, gan Ungurmuižā muzicēja jauni, izcili talantīgi mākslinieki. Šoreiz uzmanības centrā Artūrs Perts, kura spēli raksturoja klarnetes toņa skaistums, virtuozitātes vieglums un iedziļināšanās dažādu partitūru atšķirīgajās norisēs. Evelīnai Jēkabsonei tika vēl jo sarežģītāks uzdevums, jo uz tāda instrumenta kā Ungurmuižā spēlēt grūti, turklāt pats skaņuraksts bija nudien komplicēts (atšķirība vienīgi tā, ka Vēbera cikls un Kloda Debisī "Rapsodija" ietvēra sevī daudz nopietnākas idejas nekā Donāto Lovrēlio fantāzija par Džuzepes Verdi operas "Traviata" tēmām). Taču arī pianiste šo uzdevumu atrisināja ar gandrīz simtprocentīgu precizitāti, abu mūziķu ansambliskums atstāja vislabāko iespaidu par Raivja Misjuna skaņdarba poēziju un konceptuālajām iecerēm, un kur nu vēl Johannesa Brāmsa opusa "Domas kā melodijas" un divu Fēliksa Mendelszona "Dziesmu bez vārdiem" interpretāciju un pašas mūzikas piepildījums un grācija.
Rezumējot – tas bija teicami veidots repertuāra salikums un iedvesmojoša koncertprogramma. Un arī turpinājums drīzāk gaidāms tieši šādā sastāvā, jo par zināmu nožēlu nekādi pārsteigumi nav gaidāmi – Artūrs Perts arī turpmāk sola uzstāties duetā ar Evelīnu Jēkabsoni, un tas pats sakāms arī par Annas Marijas Kubeckas sadarbību ar Daniilu Mickeviču. Starp citu, pārbaudīju, kas tad sarakstīts divām klarnetēm un divām klavierēm. Nekas vai gandrīz nekas. Līdz ar to jaundarbus šādam kvartetam ir laipni aicināti radīt gan Maikls Gordons un Džūlija Volfe, gan Raivis Misjuns un Gundega Šmite.
