Gandrīz pilnvērtīga izrāde. Piacollas kaislības Cēsu Mākslas festivālā

Viens no 2024. gada Cēsu Mākslas festivāla īpašajiem notikumiem publiku aizrāva pat divus vakarus pēc kārtas – ar starptautisku mūzikas zvaigžņu piedalīšanos izskanēja Astora Piacollas operita "Marija no Buenosairesas".

Muzikāli bagātīgais vasaras periods

Jūlija beigās un augusta sākumā atkal pienācis laiks, kad ievērības cienīgi muzikālie pasākumi bijuši lielā daudzumā – koncerti skanējuši Rīgas Domā un Svētā Jāņa baznīcā, Cesvainē un Madonā noritējuši ikgadējie latviešu mūzikas svētki, Ikšķilē – Starptautiskais Operetes festivāls, Ventspils koncertzāle nosvinējusi piecu gadu jubileju, bet Liepājas Simfoniskais orķestris uzstājies arī Kazdangā un Rundālē. Nupat izskanējis Riharda Vāgnera tetraloģijas "Nībelungu gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertuzvedums Tarmo Peltokoski vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un solistu ansambļa interpretācijā, taču vēl pirms tam, 2024. gada 28. jūlijā, otro vakaru pēc kārtas Cēsu Mākslas festivālā publika sagaidīja par "tango operitu" nosaukto Astora Piacollas darbu "Marija no Buenosairesas". Un, lai arī cik atšķirīgas būtu Vāgnera un Piacollas mākslinieciskās dimensijas, viena līdzība tomēr ir – arī Piacollas opuss vēsta par pārpasaulīgām kaislībām, kuru izklāsts sniedzas otrpus dzīvības un nāves robežai.

Gandrīz pilnvērtīga izrāde

Atšķirībā no iepriekšējiem brīvdabas uzvedumiem, Cēsu Mākslas festivāls arī 2024. gadā koncentrējies uz priekšnesumiem iekštelpās, Cēsu koncertzālē, un zināmas problēmas paliek – varbūt tomēr iespējams risināt situāciju ar bezgaisa telpu, varbūt arī 28. jūlijā varēja labāk pielāgot apskaņošanu vai pat iztikt bez tās vispār. Jo pieaicināto solistu balsis jau tāpat bija pietiekami spēcīgas, un šoreiz tās nomāca instrumentālā ansambļa skanējumu. Taču turpat vērojama arī kāda iedvesmojošāka paralēle – agrāko Cēsu Mākslas festivāla iestudējumu vidū "Marijai no Buenosairesas" visvairāk līdzinās Osvaldo Golihova flamenko operas "Ainadamar" izrāde 2017. gadā; festivāla organizētāji vienmēr pratuši piesaistīt solistus ar starptautisku vārdu, un toreiz uzstājās Marina Pardo, Marija Inohosa-Montenegro un Alfrēdo Tehada, bet tagad – Lusiana Mansīni un Daniels Bonilja-Torress kopā ar latviešu dziedātāju Daumantu Kalniņu. Un otra kvalitātes zīme – ar šādu atskaņotāju līmeni nepieciešami vēl tikai pāris radoši pieskārieni, lai priekšnesumu varētu uztvert kā pilnvērtīgu izrādi, īpaši nedomājot par kritērijiem, kas šķir koncertuzveduma un iestudējuma definīcijas. Tiesa, 28. jūlijā uz divdaļīgā uzveduma beigām vienalga pavīdēja doma – interesanti, kā šo materiālu uz skatuves parādītu Viesturs Kairišs, Elmārs Seņkovs vai Laura Groza? Taču – tas lai paliek nākotnei, jo šoreiz bija kostīmu maiņas (galvenokārt, protams, attiecināmas uz sieviešu lomu), ar kuru palīdzību Piacollas dramatiskais stāsts izgaismojās krāšņā intensitātē.

Mākslinieku radītā suģestija

Marijas loma tika uzticēta Latvijā jau zināmajai dziedātājai Lusianai Mansīni. Tātad – jau iepriekš skaidrs, ka viņa spēj iedzīvināt visdažādāko repertuāru, taču Cēsu koncertzālē palika iespaids, ka Marijas tēls iecerēts, domājot tieši par Lusianu Mansīni, ka Piacollas skaņuraksta oriģinālās iezīmes visprecīzāk atbilst tieši viņai, jo solistes uzstāšanās atstāja pārliecību par māksliniecisku pilnību konkrētā žanra un konkrētās lomas ietvaros un par radošu suģestiju. Arī tīri no vokālā viedokļa – dziedātājas kontralts pats par sevi skanēja neparasti izteiksmīgi, un izrādes gaitā tas vēl pievērsa uzmanību tembrāli tikpat neordināros dialogos ar Daumanta Kalniņa balsi. Arī latviešu māksliniekam šāda muzikālā teātra loma bija teicami piemērota – viņam parasti var uzticēties, un Daumants Kalniņš arī šoreiz pārliecināja ar profesionālu sniegumu un dziedājuma individualitāti. Trešā vērtība – Daniels Bonilja-Torress, kurš Duendes lomā uzstājies daudzkārt, un viņa līdzdalībai kā stāstniekam piemita dramatiska ekspresija un stila izjūta.

Vēlreiz apstiprinot festivāla kvalitāti

Flauta, klavieres, bandoneons, ģitāra, divi sitaminstrumentālisti un vienpadsmit stīdzinieki no orķestra "Davinspiro Camerata" – tas tad arī bija instrumentālais ansamblis uz Cēsu koncertzāles skatuves. Iepriekšminētā kamerorķestra izveidotāja Daniila Bulajeva vadībā, kurš atkal uzstājās kā prasmīgs vijolnieks un kura debija diriģenta statusā liecināja par nopietnām iemaņām arī šajā profesijā. Tādējādi ansambļa skanējums, neraugoties uz visiem tembrālā piepildījuma kāpumiem un kritumiem, bija pienācīgs pamats Piacollas mūzikā atspoguļotajām kaislībām un stilistisko raksturlielumu izpratnei – it īpaši tādēļ, ka šeit līdzās tādiem talantīgiem mūziķiem kā čellistam Maksimam Skibickim vai altistei Santai Lūcijai Circenei bandoneonu spēlēja Artūrs Noviks. Atkal – uz viņu parasti var paļauties, un tas attaisnojās arī šoreiz.

Rezumējot – lai arī izrādes gaitā libretista Orasio Ferrera uzstājīgi uzsvērtie reliģisko tēlu apvērsumi un tikpat konsekventi akcentētais zemās un augstās kultūras sajaukums nedaudz nogurdināja, "Marija no Buenosairesas" ar visu muzikāli poētiskā stāsta sirrealitāti un sāpīgo skaistumu vienalga pieder pie vērtīgākajiem Astora Piacollas darbiem, savukārt labi pārbaudītais vokālistu un instrumentālistu sastāvs kārtējo reizi apstiprināja Cēsu Mākslas festivāla ierasto kvalitāti. Atliek tikai atgādināt, ka Lusiana Mansīni 2020. gadā kopā ar vijolnieku Hugo Tičati pirmatskaņoja Artura Maskata opusu "Vasaras sapņi", un abi šie mākslinieki tiek laipni gaidīti Latvijā atkal, arī vēl citu latviešu mūzikas meistardarbu interpretācijās, savukārt Artūrs Noviks 2017. gadā pirmatskaņoja Gundegas Šmites koncertu akordeonam un orķestrim, un arī šī partitūra pelnījusi jaunus priekšnesumus (un kā būtu ar Maskata, Dzenīša, Ešenvalda akordeona koncertiem?). Katrā ziņā atmiņas par Piacollu, Golihovu un citiem meistariem ļauj cerēt uz tikpat iedvesmojošu nākotni.