Aptumsumi jau izsenis ir radījuši bailes un lielu bijību pret šo noslēpumaino un neizprotamo dabas parādību. Ķīniešu hieroglifs, kas apzīmē Saules aptumsumu, tulkojot nozīmē “apēst”. Senajā Ķīnā uzskatīja, ka Saules aptumsuma laikā Saules suns ēd Sauli. Tāpēc to laikā Ķīnas iedzīvotāji taisījuši troksni, lai aizbiedētu suni.

Līdzīgi stāsti ir atrodami arī par Mēness aptumsumiem. Ķīniešu leģenda vēsta, ka Mēnesi medī debesu suns, jo tas nozadzis nemirstības ziedu. Kad sunim izdodas Mēnesi panākt un nokost kādu gabaliņu, Mēness ir spiests paslēpties pilnīgā tumsā, lai sevi dziedinātu un atgūtu savu spožumu ar nemirstības zieda palīdzību.

Citas tautas sprieda, ka aptumsumi ir saistīti tieši ar cilvēku pašu kļūdām, piemēram, Transilvānijā ticēja, ka Saule novēršas no cilvēces tās nekrietnās uzvedības dēļ, tāpēc tā nolej pār Zemi toksisku rasu. Līdzīgi uzskati nāk arī no Rietumāfrikas – no Togo un Beninas ziemeļu reģioniem. Saskaņā ar viņu leģendu cilvēku dusmas un cīņas ietekmēja Sauli un Mēnesi, kuri tad sāka cīnīties savā starpā un izraisīja aptumsumu. Daudzas tautas bijās, ka Mēness aptumsums vēsta par karu, badu, postu un masveida saslimšanām.