Mūsu – baltu – kalendārs ir krietni senāks par kristiešu atnesto. Kad sākam dzīvot baltu kalendāra enerģijās, mūsu pasaule mainās, mēs sajūtam gada ritējumu citādi. Rodas sajūta, ka dari visu pareizā laikā, kad debesis ir atvērtas un Visums dod svētību. 

Senču tradīciju pētniece IRĒNA SAPROVSKA norāda, ka vārds "kalendārs" nāk no Romas, tas bija saistīts ar nodevu ievākšanu. Tā vietā Irēna lieto vārdu "laikritis" un uzsver, ka mums ir ļoti svarīgi dzīvot savā matricā, ar savu Saules laikriti: “Līdz pēdējam brīdim tumsas ļaudis stāvēs sardzē, lai viņu matrica netiktu izjaukta. Runājot pētnieka A. N. Zeļinska vārdiem, “kalendārs ir ritms, kura mērķis ir apvienot ārējo kosmosu ar cilvēka iekšējo kosmosu par vienotu harmonisku veselumu. Tas ir ne tikai ritms, bet arī atmiņa. Tāpēc kalendāru pēc būtības var dēvēt par ritmisko cilvēces atmiņu”. Piemēram, Senās Ēģiptes Saules kalendārs, kā arī Babilonas un Ķīnas Mēness–Saules kalendāri, kuros periodiski atkārtojas svētku cikli, kalpoja tieši šādam mērķim – uzglabāt šo kultūru galvenās vērtības.”

Un tā, mūsu tautas kultūras vērtības ir saglabājis Saules laikritis, kas ir nolasāms vienā tautasdziesmā –

Pats Dieviņ(i)s man iedeva

Sav’ jājamu kumeliņu:

Caur sedliem Saule lēca,

Caur iemauktu Mēnestiņš,

Pavadiņas galiņā Auseklītis ritināja.