Ārstes ar pusgadsimtu ilgu pieredzi MĀRAS MEIJERES pasaules redzējumā savijušies antropozofijas un dievturības elementi, un tie tur itin labi sadzīvo. Kas dakteres kundzei sakāms par dvēseles ceļu šajā un viņā saulē?

Pirmoreiz Māru Meijeri uzrunājām, kad tapa SPĪGANAS speciālizdevums MĀJASgrāmata – par senču sētas, pajumtes un pasaules iekārtojumu. Toreiz aizrunājāmies par sētām, kapsētām, Garīgo pasauli teju vesela atsevišķa raksta apjomā. Šodien tev ir iespēja ieklausīties antropozofes un dievturu sadraudzes Dainu līga dalībnieces stāstījumā.

Kā ienākam šajā pasaulē?

Spoža zvaigzne notecēja

Pie līgavas nama durvju;

Tā nebija spoža zvaigzne,

Tā bērniņa dvēselīte.

Cilvēki garīgajā pasaulē ir bijuši kā baltas dvēselītes. Tikko mazs bērniņš atnāk uz zemes, tā viņā tūlīt

Sazatika Dievs ar Velnu

Vidū jūras uz akmeņa:

Kažociņi briku braku,

Zobentiņi šmigu šmagu.

Tas nozīmē: kolīdz dvēsele atnāk uz Zemi – balta, šķīsta un tikumīga –, tā uzreiz sākas polaritātes, duālisms. Antropoloģijā to sauc par lemniskāti. Zemapziņa un virsapziņa, saullēkts un saulriets, pusdienlaiks un pusnakts. Dieva dzirksts – E s – patība un Dubultnieka ēna.