Mūsu dievišķais skaistums ir mūžīgs, taču tas nenozīmē, ka šajā lieliskajā un tomēr mainīgajā fiziskajā ķermenī nenovecojam. Daba nobriest, noveco. Visa Daba, kas ietver arī katru no mums. Stāsts par novecošanu man personīgi ir stāsts par nobriešanu un novecošanu vitāli, graciozi, eleganti. Ar vieglumu, gudrību, mērķi un labsajūtu. Tas nozīmē pieņemt, atbalstīt savu transformāciju, caur kuru Pasaulē atklājas dziļākais iekšējais skaistums.

Menopauzes galvenā atslēga un dziedinājums ir ziņa, ka trauks, kas kādreiz bijis pilns ar Dabas dotu radošumu, ir iztukšojies. Mūsu olnīcas kā dzīvību pirmradošās substances telpa ir tukša. Tomēr Daba, kā zināms, nemīl tukšumu, tāpēc šī atbrīvotā telpa, Radīšanas Templis, ir jāpiepilda. Ja piepildīšana nenotiek apzināti, tā notiek spontāni un haotiski, radot spēcīgu disbalansu ķermenī, emocijās un garā uz visu turpmāko dzīvi. Provocējot strauju novecošanu, dzīvesprieka, jēgas zudumu un neatgriezeniskas izmaiņas veselībā.

Barot nākotni

Bet, ja šo Templi piepildām apzināti, mūsu rokās Esība ieliek maģisku atslēgu! Ja atveram templi Dievišķās Gaismas sēklām, mēs topam par Priesterienēm – Dievišķajām Bhaktām. Par atbalstu savām kopienām, zināšanu un pieredzes avotu. Par ceļvedi jaunākajai paaudzei un ar savu dzīvi un tās piepildījumu, cerams, arī par labu piemēru. Mēs esam pilnas ar savu gudrību, pieredzi un briedumu, un, līdzīgi kā Zeme ražas laikā, mums atliku likām pietiek pašām un citiem. Ar savu ražu – dzīves laikā sastrādāto un gūto – mums ir pienākums dalīties. Pienākums barot nākotni!