Ak, burvīgais sapnis par dzīvi ārpilsētā, zaļā un dzīvīgā vidē, par senatnīgu guļbūvi, kur visos gadalaikos dzirdamas dabas skaņas un, ik rītu paraugoties pa logu, var redzēt saullēktu vai saulrietu! 

Daži ir gatavi dalīties ar laimīgo ieguvēju stāstiem par māju laukos, par namiņu mežā vai pie ūdeņiem, par brīvdienu “būdiņu”, kura gandrīz uzreiz bija apdzīvojama un atlika vien ievākties. Daži atzīstas, ka dzīves skaistākais laiks tomēr notērēts smagā darbā, radot savu brīnumstūrīti. Cerīgi un nogurdinoši, līdz izmisumam, gadiem vākts iepriekšējo iedzīvotāju atstātais kultūrslānis, atjaunotas ēkas, radīta un veidota tīra un sakārtota pasaule.

Vietas izvēle

Bieži vien savu lauku māju iztēlojamies pasakainā ainavā – tieši tā, kā dabas pētnieks Guntis Eniņš 2024. gada janvārī raksta: “Ai, cik skaista ir mana, tava un mūsu zeme Latvija! Kā viņa mainās savās brīnišķīgās ainās no baltiem, baltiem sniegu laukiem! Ar straujiem palu ūdeņiem tā pārtop zaļo druvu ainavās un košu ziedu pļavās, un vecās lauku mājas ietērpj ziedošu dižkoku skavās kā skaistuma svētumā, lai rudenī atkal pārvērstos pasaku krāsās rotātā mākslā.”