Ticēt, ka pati sev var palīdzēt un iedot vairāk, jau sākot ar izvēli nepadoties, nesabrukt, neieslīgt upurī, neļauties sāpēm, bēdām, šausmām un baiļu enerģijai.

Bailes katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā izjūt un piedzīvo katru dienu. Dažreiz tās uzrunā no paša dziļākiem iekšējiem nostūriem, uzburot galvā ainas un potenciālos baiļu scenārijus. Tās iesēj apkārtējais informācijas lauks, minot faktus un notikumus, izceļ katru detaļu tā, ka kļūst biedējoši. Nav noslēpums, ka no visa info lauka visvairāk piesaista tas, kas šokē un biedē, un tas tad arī tiek apspēlēts un tiražēts, viena biedējoša ziņa nomaina nākamo. Taču ir arī reālas bailes, reāli fakti un notikumi, kas piesaka sevi bez brīdinājuma, liekot pazaudēt pamatu zem kājām, ieslēdzot paniku un bezizejas sajūtu. 

Kā bailes liek justies?

Gan īstas, gan neīstas bailes rada lielāku vai mazāku šoka stāvokli.

Ja ir īstas, tad šoks iestājas no tā, ka tas patiesībā notiek ar tevi.

Ja nav īstas, tās tāpat šķiet tik īstas, cik vien var būt, jo visi scenāriji ir par un ap to, kas varētu notikt, vedot aizvien dziļāk pavērsienu un šausmu līkločos kā ātrvilciens, kuru vairs nemaz nevar tā uzreiz apturēt.

Katras bailes sasniedz sajūtu, kas it kā aizsit elpu un sažņaudz pakrūtē jeb trešajā čakrā*, prāts joņo kā ārprātīgs. Ir vajadzīgs izskaidrojums, kāpēc tā notiek ar mani, stāsts ar visu “kas un kāpēc”.