Seno latviešu reliģija jeb dievestība cieši sasaistīta ar zemkopību un lopkopību, gaismas un tumsas mijiedarbību, ticējumiem par dzīvo un mirušo pasauli. Līdzīgi citu senbaltu reliģiskajiem priekšstatiem senlatviešu reliģiju raksturo tiecība pēc harmoniskas mijiedarbes ar pasauli un kosmosu caurstrāvojošiem dievišķajiem spēkiem.

Īpaša iezīme – māšu kults

Lai arī daudzas no visvairāk godinātajām dievībām (piemēram, zibens, vētras, kārtības, uguns, kara un spēka dievība Pērkons) latviešus cieši vienoja ar viņu lietuviešu un prūšu brāļiem, senlatviešiem bija klātesošas īpašas, viņiem vien raksturīgas kultiskas nianses. Uz citu senbaltu reliģisko priekšstatu fona īpaši izceļas seno latviešu reliģijā un mitoloģijā nozīmīgu vietu ieņēmušais dievišķo māšu kults. Pēc latviešu orientālista, sinologa, valodnieka un etnogrāfa Pētera Šmita secinātā, senlatviešu reliģijā sastopamais māšu kults nav raksturīgs ne tikai citu senbaltu pasaulskatījumam, bet pat citu indoeiropiešu mitoloģijām. Saskaņā ar vairāku pētnieku aplēsēm senlatviešu reliģijā tikušas pielūgtas vairāk nekā 40 dažādas dievišķās mātes, no kurām zināmākās: Zemes māte, Lauka māte, Vēja māte, Veļu māte, Rauga māte, Naktsmāte, Meža māte, Ūdensmāte, Jūras māte un Ugunsmāte.

Visticamāk, sievišķo dievību kults senās Latvijas teritorijā saglabājies no agrīnākām, visticamāk, neolīta laikmetā Baltijas teritorijā mitušām tautām, iespējams, arī no somugriem – lībiešiem vai igauņiem.