Eposi pārliecinoši vēstī par reāliem plūdiem Divupes teritorijā pirms pieciem tūkstošiem gadu.

Tiem, kuri joprojām atrodas kristietības samudžināto konstrukciju pakļautībā, Noass ir “taisnprātīgais un kristālskaidrais”, tas, kurš atbilstoši Bībeles versijai “staigā Dieva priekšā” un pasaulē nodzīvojis 950 gadus. Savukārt mūsdienu izglītotajam cilvēkam viņš ir vienkārši interesants izpētes objekts, un attiecīgie rezultāti vairāk velk uz to, ka tajā gadījumā, ja šis “objekts” arī ir dzīvojis, tad visdrīzāk nav pa zemes virsmu cieņpilniem sirmiem matiem staigājis teju tūkstošgadi, bet gan bijis no dižena svētuma itin attālināts parasts skūtgalvains tirgonis, kurš turklāt regulāri krāsojis un iesmērējis ar eļļu savu bārdu...

Kārtējais gadījums ar Bībeles “artefakta” atrašanu

Pagājušā gadsimta vidū amerikāņu anesteziologa Rona Vaijeta rokās reiz nejauši nonāca žurnāls Life ar tajā ievietotajiem Ararata kalna stratovulkāna Tendureka fotoattēliem. Var piebilst, ka stratovulkāns jeb tā dēvētais slāņainais vulkāns ir ar izteikti konisku formu un it kā salikts no sacietējušas lavas slāņiem. Un vienā no šiem attēliem Vaijets pēkšņi saskatīja kaut ko tādu, kas viņam nezin kāpēc ļoti atgādināja leģendārā Bībeles personāža Noasa šķirsta atliekas.

Šī doma Vaijetu aizrāva tik ļoti, ka viņš saposās un pats personīgi devās uz Araratu meklēt leģendāro šķirstu. Pēc pietiekami ilgiem meklējumiem viņš patiešām arī kaut ko atrada – proti, vismaz tieši to vietu, kuru bija redzējis fotoattēlā. Tur viņa priekšā pletās kaut kas laivas kontūrām ļoti līdzīgs, un tās ieskāva dīvainas māla sienas, kuras Vaijets nekavējoties pasludināja par leģendārā šķirsta korpusa atliekām. Drīz viņam pievienojās arī citi azartiski fantazētāji, un tā tapa savdabīga “vaijetistu” biedrība jeb kustība, kuras apklusināšana, izrādās, nemaz nav tik vienkārša.