Gandrīz visi mēģinājumi radīt tādas būtnes gandrīz vienmēr beidzās ļoti skumji.

Labi zināms, ka ļaudis jau kopš sirmas senatnes vēlējušies “darīt dieva darbus”, proti, mākslīgi radīt sev līdzīgas būtnes. Turklāt joprojām mēļo, ka šajā ziņā vistālāk esot tikuši seno jūdu rabīni, kuri spējuši atdzīvināt no māla salipinātus cilvēkus, izmantojot kaut kādus noslēpumainus kabalistiskos buramvārdus.

Patiesība un nāve tieši uz pieres

Pats šo rabīnu radīto dzīvo būtņu apzīmējums golems (jeb “gelem” no ivrita kā “māli”) skaidri norāda uz to materiālu, no kā tie bijuši izgatavoti. Un, kā pauž neskaitāmi avoti, savā būtībā golemi vienkārši ir keramikas izstrādājumi. Bet tos iedzīvināja tā dēvētā Šem-ha-Meforaša – kaut kāda burtu un ciparu formula, kas it kā veidojusi jūdu Dieva īsteno vārdu. Un tam, kurš zinājis šo slepeno šifru, tāda golema iedzīvināšana esot bijusi nieka lieta: tikai jāieliek māla lellei mutē papīrs ar virsū uzrakstītu formulu (“šema”), un tā acumirklī atdzīvojusies un steigusi izpildīt sava saimnieka rīkojumus.

Dažos traktātos izklāstīts arī cits golemu radīšanas paņēmiens. Tie pauž, ka dzīvību māla veidojumos iepūta kādos noslēpumainos ritos un vārds “emet” (patiesība), kas ieskrāpēts no māla izveidotās figūras pierē. Tostarp šie paši traktāti vēstījuši, ka šādu māla figūru izgatavošana bijusi arī nāvējoši bīstama. Piemēram, tie golemi, kuri nemācēja runāt, domāt un atšķirt labo no ļaunā, nereti izgāja ārpus savu radītāju kontroles un, iekrītot nevaldāmā niknumā, sākuši visu sev apkārt graut, tostarp arī nogalinot ikvienu nelaimīgo, kurš patrāpījies ceļā. Un nomierināt tādu keramisko trakuli varējis tikai tas cilvēks, kurš viņu radījis, jo bija nepieciešams to atkal pārvērst atpakaļ parastā māla pikā. Ja tāds mākslīgais cilvēks bija iedzīvināts, izmantojot “šemu”, bija nepieciešams vienkārši izņemt specifisko papīru tam no mutes. Bet tam, kurš nesa vārdu “emet”, vajadzēja no pieres nokasīt burvju uzraksta pirmo burtu, tādējādi pārvēršot “patiesību” par “nāvi” (met).