Cilvēki sadzīvojuši ar dažādiem gariem kopš neatminamiem laikiem. Jau māla plāksnītes no Babilonas bibliotēkām vēstī, ka neredzamās būtnes spēj iekļūt no vienas mājas citā, tāpēc noturēt tās aiz slēgtām durvīm ir bezjēdzīgi. Ķīļu rakstu rekomendācijas pauž, ka izglābties no tām var vien ar maģijas, buramvārdu, lūgšanu un labo garu piesaukšanas palīdzību.

Neredzamie kaimiņi

Par pirmo zinātnisko mēģinājumu pietuvoties garu pasaulei var uzskatīt protestantu mācītāja Frānsisa Pero monogrāfiju par “maskoniešu velna” izdarībām. Monogrāfija tapusi pēc angļu zinātnieka Roberta Boila ieteikuma. Viņu ieinteresējuši neizskaidrojamie trokšņi un patvaļīga priekšmetu pārvietošanās mācītāja mājā, kas norisa kopš 1612. gada septembra. 1681. gadā gari iedvesmoja arī angļu filozofu Dž. Glenvilu uzrakstīt grāmatu, kas, pēc autora domām, ir izsmeļošs pierādījums spoku esamībai un burvestību pastāvēšanai.

Kristiešu reliģija uzskata, ka poltergeisti un līdzīgas pārdabiskas parādības ir velna izpausme: dēmoni cenšas iekļūt mūsu pasaulē, izmantojot visus iespējamos veidus, un viņu uzdevums esot, ja ne nogalināt grēcīgās dvēseles, tad vismaz iebiedēt līdz letālam iznākumam. Ezoteriķi savukārt ir pārliecināti, ka cilvēkiem var parādīties miruša cilvēka enerģētiskais ķermenis, kas kaut kāda iemesla dēļ palicis cieši piesaistīts fiziskajai pasaulei un dažādos veidos cenšas sev pievērst dzīvo uzmanību. Visas ļaunās paralēlo pasauļu būtnes esot neapmierinātas, nepiesātināmas. Dažas no tām nekad nav piedzimušas kā cilvēki. Citas reiz bijušas cilvēki, un, kad tādas bija, pastāvīgi dzīvoja nemierā, strīdējās un kāvās, nogalināja cilvēkus. Un tas viss tādēļ, ka dzīvē nerada apmierinājumu.