Avārijas brīdī lidmašīnā jau vairs nebija neviena cilvēka, un tā tukša ietriecās klintī...

Neskaitāmo aviokatastrofu virknē allaž kā ļoti īpašs uzskatīts gadījums ar lidmašīnu “Douglas C-47”, kas notika 1944. gadā ASV Aļaskas pavalstī. Turklāt saistībā ar pašu avarējušo lidmašīnu vēl viss it kā puslīdz kārtībā – atrasta gan avarēšanas vieta, gan atlūzas, taču viss, kas noticis ar tās apkalpes locekļiem un pasažieriem, joprojām palicis noslēpuma miglā tīts. Turklāt zināms arī tas, ka viņi visi pazuduši, lidmašīnai vēl atrodoties gaisā, proti, pirms tās nokrišanas zemē...

Vārdu sakot, tā gada 18. septembrī agrā rīta stundā militārā transporta lidmašīna “Douglas C-47” izlidoja no Ankoridžas militārās bāzes Elmendorfā. Lidmašīnā atradās trīs apkalpes locekļi, 16 militārpersonas un viena civilpersona. Pēc dažu stundu lidojuma lidmašīnai vajadzēja piezemēties Fērbenksā, kur karavīrus gaidīja atvaļinājums, un tāpēc visiem torīt bija pacilāts noskaņojums. Kādā brīdī pilots Rejs Prebstls ziņoja, ka lidojums norit normāli 2700 metru augstumā, un tas vēlāk izrādījās pēdējais sakaru seanss ar zemes bāzi. Paredzētajā laikā Fērbenksā lidmašīna neieradās, un pēc brīža, kad visi aprēķini liecināja, ka jau vajadzēja beigties degvielas krājumiem, uz zemes visi saprata, ka notikusi traģēdija.

Lidmašīnu intensīvi meklēja, vairākkārt mērojot ceļu visā trases garumā, taču – bez rezultāta. To teju vai absolūti nejaušā kārtā atrada tikai pēc trim dienām – lidaparāta vraks gulēja praktiski nepieejamā virsotnē augstu sniegotajos kalnos, vismaz 3500 metru augstumā. Aprēķināts: lai tur nokļūtu, lidmašīnai vajadzēja no maršruta novirzīties par 95 kilometriem un pacelties vēl vismaz par liekiem 500 metriem augstāk. Bet tobrīd visi vairāk bija norūpējušies par pazudušajiem cilvēkiem – pēc avārijas tādos apstākļos izdzīvošanas izredzes bija minimālas, tomēr kaut kāda cerība uz brīnumu tomēr pastāvēja.