1903. gada 4. janvārī pasaulē nāca Georgs Elzers – cilvēks, kurš vēlāk pirmais pacēla roku pret nacistiskā Trešā reiha fīreru Ādolfu Hitleru. Ja viņa 1939. gadā sarīkotais sprādziens Minhenes alus bārā būtu noticis burtiski dažus mirkļus agrāk, iespējams, cilvēce būtu izvairījusies no daudziem šaušalīgiem notikumiem, kurus diemžēl izraisīja 2. Pasaules karš...

Operatīvās eksekūcijas

1945. gada aprīlī “Tūkstošgadu reiha” vadītājiem jau bija pilnībā skaidrs, ka viņu dienām šajā pasaulē pienācis gals. Padomju armijas daļas apņēmīgi tuvojās Berlīnei, savukārt nacistu līderi drudžaini centās likvidēt visas iespējamās savu noziegumu pēdas. Tostarp bija arī pēdējais laiks fiziski atbrīvoties no saviem niknākajiem ienaidniekiem, kuri vēl joprojām atradās ieslodzījumā. Lēmumus par viņu fizisku likvidēšanu pieņēma visaugstākajā līmenī, proti, to darīja pats Hitlers un Himlers, bet to īstenošana bija uzticēta gestapo šefam Milleram. Bet viņš savukārt par tiešo izpildītāju nozīmēja SS štandartenfīreru Valteru Hupenkotenu.

Vispirms pilnvaroto gestapovieti nosūtīja uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni, kur viņam bija jānospēlē galvenā “apsūdzētāja” loma izsmiekla vērtā procesā, kurā apsūdzētais bija antihitleriskās pretošanās kustības dalībnieks Hanss fon Donanjī. Protams, tā bija tikai ārišķīga formalitāte, jo nāvessods bija piespriests jau iepriekš un nebija pārsūdzams. Vēl pēc dažām dienām, tikai jau citā koncentrācijas nometnē – Flosenburgā, Hupenkotens vēlreiz nospēlēja attiecīgo iestudējumu – šoreiz viņa upuri bija teologs Dītrihs Bonhēfers, bijušais abvēra šefs Vilhelms Kanariss un viņa padotais Ludvigs Hēre, kā arī augsta ranga militārais jurists Karls Zaks. Viņus visus pakāra agrā 9. aprīļa rītā.