Iepriekšējā gadsimta sākumā pētnieki, kuri nodarbojās ar senatnes cilvēku atlieku meklējumiem un analīzi, bija pārliecināti, ka viņiem izdevies pilnībā rekonstruēt cilvēka attīstības evolucionāro secību – no primātiem līdz kromaņoniešiem. Taču – jo vairāk atrada dažādas atliekas, jo tomēr miglaināka kļuva visa kopīgā bilde. Un jau drīz kļuva skaidrs, ka cilvēka tālīnie senči tomēr nav bijuši vienīgās saprātīgās būtnes uz šīs planētas.

Viens ar otru cieši līdzās

19. gadsimtā, atbrīvojoties no tumsonīgajām kristietības reliģiskajām doktrīnām, nostiprinājās lielākais vairākums mūsdienu zinātņu, un pētnieki pievērsa uzmanību kauliem, kas izskatījās ļoti līdzīgi cilvēku kauliem, tomēr vienlaikus pēc daudzām pazīmēm arī ļoti atšķīrās no tiem. Sāka runāt par pilnībā jaunas cilvēku sugas atklāšanu, un par tās atklājēju uzskata vācu skolotāju Johanu Fulrotu, kurš 1856. gada augustā Dortmundes apkaimes Neandertāles ielejā, nelielajā Feldhoferas alā, atrada savāda skeleta daļas.

Lai arī akmeņlauztuvju strādnieki, kuri bija uzdūrušies šīm atliekām, sākotnēji uzskatīja, ka tās varētu piederēt lācim, Fulrots, kurš bija neglābjami aizrāvies ar dabas pētīšanu, jau faktiski pirmajā acumirklī saprata, ka šīs atliekas katrā ziņā pieder kādai cilvēkveidīgai būtnei, kas ir ievērojami senāka par visiem zināmajiem Eiropas apdzīvotājiem.