Romas katoļu pāvests Aleksandrs VI (1431–1503) bija pēc kārtas 214. kristiešu Dieva vietnieks zemes virsū, savu pienākumu pildot no 1492. gada līdz savai nāvei. Viņa īstais vārds bija Rodrigo Bordža, un viņš vēlējās visu Itāliju pakļaut savas ģimenes pārvaldībai, izveidojot Itālijas centrālajā daļā vienotu karaļvalsti. Šīs idejas īstenošanas vārdā viņš nekautrējās cīņā pret pretiniekiem izmantot visneģēlīgākos paņēmienus.

Jaunais talants

Atdzimšanas laikmets cilvēcei devis virkni lielisku domātāju, zinātnieku, dzejdaru un mākslinieku, taču vienlaikus arī raksturīgs ar vispārēju tikumības pagrimumu tieši kristiešu baznīcas augstākajās aprindās, kas noveda pie reformācijas rašanās, kura savukārt lielā mērā piešķīra cilvēces garīgajai attīstībai jaunu, bet ne gluži viennozīmīgi vērtējamu impulsu.

Katoļu baznīcas izviršanas pazīmes renesanses laikmetā galvenokārt atspoguļojās tās augšgalā, pirmajā plānā izbīdot pāvestus, kuri sevī iemiesoja lielāko daļu cilvēku netikumu. Un viņu vidū teju vai pirmajā vietā ierindojams pāvests Aleksandrs VI Bordža, kuru vēsturnieki nereti raksturo kā vienu no visdrūmākajām figūrām pāvestu institūcijas pastāvēšanas vēsturē, savukārt viņa valdīšanas laiku arī pati kristiešu baznīca uzskata par ārkārtīgi lielu nelaimi.