Par katru sašauto ienaidnieka tanku, lidmašīnu vai kuģi pienācās prēmijas.

Lai arī varētu domāt, ka 2. Pasaules kara laikā tā dēvētā “padomju tautas armija” pret okupantiem cīnījās pilnībā nesavtīgi, naudā un dažādos citos atalgojumos par to neko nesaņemot, ir zināms, ka realitātē tā tas gluži nebija. Proti, ikviens, kurš savulaik dienējis padomju armijas rindās, ne tikai miera laikā, vienmēr kaut ko saņēmis uz rokas arī skaidrā naudā.

Kara algas

Mēnešalgas apjoms bija atkarīgs no ieņemamā amata, pārstāvētās ieroču šķiras un dienesta stāža. Var piebilst, ka tieši kara laikā karavīru algas vairākkārt paaugstinātas. Avotos vēstīts, ka, piemēram, 1941. gadā pulka štāba priekšnieks saņēma 900 rubļu mēnesī, bet 1942. gada beigās – jau 1300. Bet korpusa štāba priekšnieka mēnešalga PSRS teritorijā notiekošā kara pirmā gada laikā no 1700 rubļiem mēnesī izauga līdz 2200.

Protams, vismazāk naudas saņēma ierindnieki – 85 rubļi mēnesī... Vēl varēja cerēt uz dažādām piemaksām, piemēram, par atrašanos kara lauka apstākļos (100%), tādējādi minētajai summai dubultojoties. Vecākā seržanta alga bija 150 rubļi mēnesī un plus vēl 50% piemaksa par tiem pašiem kara lauka apstākļiem, kas jau veidoja summu 225 rubļi mēnesī. Virsniekiem par atrašanos frontes apstākļos pienācās 25% piemaksa. Savukārt militārie tehniķi, mediķi un administratori visi saņēma vienādu algu pilnībā neatkarīgi no piederības konkrētajai ieroču šķirai. Piemēram, radiotehniķim alga bija 675, ieroču meistaram – 700, feldšerim – 650, ārstam – 800 rubļu mēnesī.

Uzreiz var piebilst, ka tā bija neslikta nauda – aptuveni divas reizes vairāk par to, ko saņēma cilvēki aizmugurē. Piemēram, strādājošo alga tajā laikā valstī bija vidēji 403 rubļi, veselības aizsardzības jomā – 342, bet tiem, kuri cīnījās sovhozu jeb padomju lauku saimniecību druvās, – 203 rubļi mēnesī.