Mūsdienu zinātne pauž, ka mēris radies aptuveni pirms 2000–3000 gadiem pseidotuberkulozes (latīņu – Yersinia pseudotuberculosus) mutācijas rezultātā, neilgi pirms pirmajām cilvēkam zināmajām mēra pandēmijām. Rakstu avotos ziņas par tām parādījušās, sākot aptuveni ar 1200. gadu p.m.ē. Vissenākās literārās liecības par mēra epidēmijām minētas jau šumeru un akadiešu eposā par Gilgamešu, kur aprakstīta nevis kāda viena konkrēta mēra epidēmija, bet gan apkopota neskaitāmu iepriekšējo paaudžu pieredze.

Laika zobam labpaticis, ka no visiem vēsturiskajiem literatūras avotiem vislabāk saglabājies seno semītu leģendu krājums, ko kristieši dēvē par Bībeli. Arī tajā vairākās vietās aprakstītas šaušalīgas epidēmijas, kas, pirmkārt, protams, pasniegtas kā ”Dieva sods”, otrkārt, ir tik ļoti līdzīgas mērim, ka mūsdienu pētniekiem par to nav nekādu šaubu. Ir skaidras norādes uz to, ka tas galvenokārt bijis buboņu mēris, kas skāris bez izņēmuma visus cilvēkus – no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Jau senatnē šīs slimības izcelšanos saistīja ar grauzējiem.