1963. gada 1. decembrī mūsdienu Uzbekistānas teritorijā Urtabulakas gāzes atradnē notika viena no lielākajām katastrofām PSRS pastāvēšanas laikā. Burtiski acumirklī uzliesmojusī gigantiski lielā lāpa turpināja spoži degt aptuveni trīs gadus, šajā laikā iznīcinot visu tuvumā esošo dzīvo un vārda vistiešākajā nozīmē pārvēršot apvidu īstenā ellē. Lai beidzot tomēr apturētu nevēlamo uguns plosīšanos, varas iestādes bija spiestas izšķirties par galēju pasākumu, proti, par kodolieroču lietošanu. Tas tomēr ir ļoti ekstraordinārs pasākums...

Par diženo miera atomu pasludinātais

1966. gada 30. septembra dienā virs Kizilkuma tuksneša gaisā pacēlās biezi putekļu mākoņi, kas nosedza visu pamali, zeme neizprotami trīcēja un drebēja, vairāki notikušā aculiecinieki nenoturējās kājās un nokrita zemē. Tās nebija kādas šaušalīgas dabas stihijas kaprīzes: aptuveni pusotra kilometra dziļumā zem zemes un tieši zem avarējušā un degošā urbuma bija uzspridzināta kodoltermiskā bumba, kuras jauda esot bijusi 30 kilotonnas jeb pusotras savulaik uz Hirosimu nomestās atombumbas ekvivalents. Lai gan operācijas dalībnieki atradās pietiekami lielā attālumā no sprādziena zonas, daļu no viņiem seismiskais vilnis notriecis no kājām. Izrādās, arī neskatoties uz to, ka gigantiskā graujošā enerģija atbrīvojās ļoti dziļi pazemē, arī virspusē viss izskatījies vairāk nekā dīvaini un iespaidīgi.