Pēdējā reize, kad laika apstākļu izraisīts bads Eiropā pļāva tūkstošiem dzīvību, piedzīvota 1867. – 1868. gadā. Vissmagāk toreiz cieta Ziemeļeiropa, īpaši Krievijas impērijas pakļautībā esošā Somija, taču pārtikas pietrūka arī Igaunijā un atsevišķos Latvijas teritorijas apriņķos. 1868. gada 17. aprīlī "Latviešu Avīzēs" var lasīt: "Bads un maizes trūkums – tas tik vien skan no ļaužu mutēm un visām avīzēm"...

Ļoti slapja vasariņa

Regulāro neražu izraisītais trūkums jau kopš 1862. gada daudzās sētās Somijā bija audzis ar katru gadu lielāks, pamazām tuvinot katastrofu. Ārkārtīgi lietainā 1866. gada vasara izrādījās pēdējais piliens. Labība saveldrējās un sadīga, sakņaugi apslīka, ievāktās ražas apjoms bija tik mazs, ka pārtikas aptrūka jau tā paša gada rudenī. Masveida miršanas gadījumu gan vēl nebija, tomēr tas bija ievads notikumiem, kas Somijas vēsturē palikuši kā "Lielais bads". Somu zemē tas izkāva 15% iedzīvotāju, bet dažos rajonos – pat līdz 20%. Triju gadu laikā par tā upuriem, tajā skaitā Ziemeļzviedrijā, kļuva aptuveni 270 000 iedzīvotāju. Igaunijas un Latvijas teritorijā ļaudis gan vēl iztika itin labi, ar lielām cerībām gaidot pavasari, kas solīja izraušanos no trūkuma valgiem. Taču 1867. gada pavasaris postu nevis mazināja, bet padarīja lielāku, jo laiks turējās neierasti vēss un tāds palika arī vasarā. Maijā Helsinku apkaimē vidējā gaisa temperatūra bija +1,8 °C jeb par astoņiem grādiem aukstāks nekā ierasts. Ledus uz upēm un ezeriem turējies līdz pat jūnija sākumam.