Bijušos SCRL dalībniekus esot pamatīgi šokējis pārsteidzoši lielais daudzums lietai pievienoto viltoto protokolu ar viltotiem viņu parakstiem.

Viena no joprojām mazāk zināmajām boļševiku partijas pārvaldītās PSRS vēstures lapaspusēm ir patiešām reālas, nevis Rietumu propagandas izdomātas tā dēvētās pretpadomju organizācijas. Runa ir nevis par atsevišķiem ekstrēmistiem, kuri “uzvilkuši savas brīvvalsts nacionālo karogu tuvējās rūpnīcas skurstenī”, un nezin kādiem citiem aiz matiem pievilktiem “pagrīdes pretošanās kustības” izpausmju veidiem, bet gan par reālām organizācijām.

Tas lielā mērā varētu pat šķist kaut kas neiedomājams, taču tie arī nav nekādi padomju drošības orgānu safabricējumi, lai gan nolūkā “vainīgajiem” piespriest arī visskarbākos sodus šis un tas samelots arī šeit. Runa ir par savdabīgiem draugu domubiedru pulciņiem, kurus veidojuši vecāko klašu skolēni vai studenti. Avotos vēstīts, ka vēriena un seku ziņā izceļama ir 1950. gadā Maskavā izveidotā “Savienība cīņai par revolūcijas lietu” (SCRL).

No literatūras līdz idejai par revolūciju

Viss esot iesācies ar literāro pulciņu Maskavas Pionieru namā, kur galvenokārt kopā sanāca divpadsmit līdz septiņpadsmit gadus veci skolēni. Vēstīts, ka par neformālajiem un visu iemīļotiem līderiem tur izvirzījušies divi gados vecākie pulciņa biedri, un tie bija pēdējo mācību gadu skolā aizvadošie Boriss Sluckis un Vladlens Furmans. Savukārt šā pulciņa vadītāja gan nebaudīja īpašas dalībnieku simpātijas...