Protams, mūsdienās sods, kuru 1478. gadā Šveices pilsētas Bernes kristiešu varas iestādes piesprieda... kaitīgajām vabolēm, šķiet vairāk nekā absurds. Taču jāspēj iedomāties, ka tajā laikā uz skarbo dievlūdzēju ierīkotajiem apsūdzēto soliem īpašajās tiesās bija sēdināti ne tikai kukaiņi, bet arī žurkas, gaiļi, cūkas un daudzi citi dzīvnieku valsts pārstāvji. Tolaik tā bija bieži novērojama parādība un, jāatzīst, lielākajam vairākumam ļaužu neraisīja nekādu pārsteigumu.

Tādas “tiesvedības” galvenokārt īstenoja kristiešu baznīcas vara, jo civilās tiesu iestādes uzskatīja, ka, ja tās pieņemtu tamlīdzīgus spriedumus, diezin vai izdotos panākt arī to atbilstošu izpildījumu. Bet svētajiem tēviem taču nav sarežģīti visu sarunāt ar to savu Visaugstāko, lai tas nogarantē visiem notiesātajiem pelnītā soda izpildīšanu.

Zināms, ka arī paši baznīcas vīri tieši šajā gadījumā itin labi apzinājās savu reālo bezspēcību, tāpēc, izrādās, vairākumā gadījumu īpaši netiecās obligāti noformēt tikai un vienīgi notiesājošus spriedumus. Tādējādi dažkārt dzīvnieku lietu izmeklēšana ieilga uz daudziem gadiem. Piemēram, Francijas pilsētas Senžiljēnas kopienas ierosinātais tiesas process pret dārzu kaitēkļiem iesākās 1445. gadā, bet turpinājās... vairāk nekā 40 gadus! Turklāt pavisam jau zīmīgi šķiet tas, ka šajā strīdā “apsūdzētās” kaitēkļu vaboles beigās uzvarēja bargos kristiešu tiesātājus!