Ar Krimas tatāru deportāciju saprot vardarbīgu Krimas tatāru izsūtīšanu no Krimas uz Uzbekistānu un atsevišķiem Kazahstānas un Tadžikistānas rajoniem, ieskaitot arī atsevišķu grupu izvešanu uz Mari APSR un citiem KPFSR reģioniem. Deportāciju uzsāka 1944. gada 18.–20. maijā atbilstoši PSRS Valsts aizsardzības komitejas lēmumam, to īstenoja PSRS Tautas iekšlietu komisariāts jeb gluži konkrēti NKVD, pilnībā pabeidzot 1944. gada 4. jūnijā.

Oficiāli deportācija pamatota ar faktiem par Krimas tatāru kolaboracionistiskajiem veidojumiem, kas 2. Pasaules kara laikā uzstājās nacistiskās Vācijas pusē un sadarbojās ar okupācijas varu, lai gan mūsdienu starptautiskās tiesības neparedz tautas kolektīvo atbildību par atsevišķu personu veiktām darbībām.

Avotos vēstīts, ka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs savā 1967. gada 5. septembra Lēmumā nr. 493 “Par Krimā dzīvojošajiem tatāru nacionalitātes pilsoņiem” oficiāli atzinis, ka “pēc Krimas atbrīvošanas no nacistiskās okupācijas 1944. gadā fakti par noteiktas daļas Krimā dzīvojošo tatāru aktīvo sadarbošanos ar vācu iebrucējiem bija nepamatoti attiecināti uz visiem Krimas tatāru izcelsmes iedzīvotājiem”.

1989. gada novembrī PSRS Augstākā Padome Krimas tatāru deportāciju atzina par nelikumīgu un noziedzīgu.