Pastāv vairāki vecu mantu tirgošanas veidi. Ja kāds priekšmets ir klasificēts, atrestaurēts un to pārdod veikalā – tas ir antikvariāts. Taču gluži cita lieta, ja to pārdod “pirmatnējā” veidā, piedāvājot iespēju pašam pircējam noteikt tā vērtību, turklāt tradicionāli šādas senās lietas jeb faktiski krāmus tirgo uz zemē noklātas lupatas, un to tad dēvē par krāmu tirgu. Tā ir vieta, kas pilnībā iztiek bez pompozitātes, bez reklāmas, bez speciālas pircēju pievilināšanas.

Vēsture un noteikumi

Avotos vēstīts, ka krāmu tirgi parādījās Eiropā 19. gadsimta 60. gados, kad Napoleons III īstenoja Parīzes pārplānošanu un senlietu tirgotāji no visas pilsētas sapulcējās vienuviet laukumā iepretim Klinjankūras cietokšņa vārtiem. Tur pārdeva visu iespējamo: grāmatas, koloniālos retumus, apģērbu, apavus, traukus, mēbeles un daudz ko citu, un parasti tas viss bija bēdīgā paskatā. Rezultātā parīzieši šo vietu iedēvēja par marche aux puces jeb burtiski par “blusu tirgu”, bet jau drīz šis princips izplatījās praktiski visā pasaulē – patiešām, gluži kā blusas.

Bet krāmu tirgus nav saistāms tikai ar ļoti vecām lietām. Kopš laika tādās vietās savus pārpalikumus mēdz tirgot arī izputējuši veikali, un tur vienmēr var atrast arī produktus ar izbeigušos derīguma termiņu, brāķētas un nereti arī diemžēl zagtas lietas. Tieši tāpēc, dodoties uz krāmu tirgu, esot vēlams ievērot virkni noteikumu.