Noslēpumainās Atlantīdas meklējumi ne mirkli nav pierimuši, tie aktīvi turpinās arī mūsu dienās, un savulaik tā meklēta Atlantijas okeānā, pie abu Ameriku krastiem, Ziemeļu jūrā, pie Grenlandes, Indostānas tuvumā un tostarp arī Antarktīdā, Aļaskā un Sibīrijā. Meklētāji bijuši gan amatieri, gan ar zinātni cieši saistīti ļaudis, tostarp arī profesionāli arheologi. Grieķu pētnieks Spiridons Nikolau Marinatoss reiz nosūtījis savam tautietim leģendārajam multimiljonāram Aristotelim Onasim sajūsmas pilnu telegrammu, kurā bijuši tikai trīs vārdi: “Es atradu Atlantīdu.” Kas viņu pamudinājis tā uzskatīt?

Jaunībā Spiridonam pat nav nācis prātā nekas saistībā ar Atlantīdu. Turklāt to vispār kā tēmu arī tā laika Grieķijā uzskatīja par viegli pseidozinātnisku, bet viņš bija sagatavojies nopietnas zinātniskās karjeras veidošanai un 1925. gadā pēc Atēnu universitātes Filozofijas skolas arheoloģijas kursa apgūšanas labprāt devās nosūtījumā uz Krētas salu, kur viņam uzticēja senlietu uzraudzītāja pienākumus. 1929. gadā viņš jau kļuva par Iraklijas Arheoloģijas muzeja direktoru un tieši tajā gadā iepazinās ar Arturu Evansu, kuru uzskata par Krētas arheoloģijas pamatlicēju. Un tad, kā mēdz teikt, viss arī sākās.

Krētas suģestējošās senlietas

Akurāt tieši pēc Knosas pils izrakumu darbiem, t. i., tikai 20. gadsimtā, pētniekiem kļuva skaidrs, ka Krētas senlietas vecuma ziņā pārspēj visu Senās Grieķijas laikmetu, un turklāt tās pat vispār nav piederīgas ne grieķu, ne Mikēnu kultūrai. Evanss iespējamo nezināmo civilizāciju bija nodēvējis par mīnojiešu kultūru atbilstoši valdniekam Mīnojam, kurš, kā vēstī leģendas, uzbūvējis pazemes labirintu, kur turējis asinskāro un baiso Mīnotauru – būtni ar cilvēka ķermeni un vērša galvu.