Sveika, mīļo lasītāj, nu jau pilnā lapu plaukumā, vasaras sākumā. “SPĪGANA” man atgādina, ka tu gaidi kārtējo rakstu par pirti vasarā. Pirts, pirtnieks, pirtsmīlis vasarā? Jā… te nu reti kad izdosies rāmās meditācijas pa NeZāļu līkumiem. Viss notiek skrējienā, tieši tik ātri, kā zāle aug. Cikliskais laiks Latvijā nosaka, ka vasara ir jaudīgi jānosvin, jāizbauda, jāsasmeļ saules krājumi ziemai, tas ir, jāsastrādā dārzi, jāievāc vitamīni, jāieguldās, lai rudenī ir ko likt apcirkņos. Pirtniekam – te ausīs, prātā džinkst, uz visām pusēm raugoties rādās pirts slotiņas, slotiņas, slotiņas…

Pasaulē ir gana daudz apzinīgu, sakārtotu līdzcilvēku, kuriem viss plānveidīgi, strukturēti, kalendārs zināms, datumi izpētīti, viedākajiem Mēness un Saules dienas iezīmētas ... bet es te par sevi un sev līdzīgiem, kam Laima ielikusi šūpulī vieglāku, vieglprātīgāku (smagāku!) raksturu, un citu un sevis pašas centieni to iegrožot ir ... hi-hi, dažkārt smieklīgi.

Lai turētos pie pirts tēmas, pastāstīšu pērnā gada centienus šajā jomā.

Tāpat kā tagad, tuvojās Jāņu laiks, maģisko pirtsslotiņu laiks. Izpētot kalendāru, augošs Mēness pirms saulstāvjiem un pieejamās brīvās dienas plānotājā ir vien pāris. Nolēmu tās likt lietā. Saliku ceļasomā arī bērnus un suni, devos “trīsdienniekā” vīram līdzi mežā.