Īstenībā jau šajā pasaulē nekas nevienam individuāli nepieder un nemaz nevar piederēt tā, lai to neļautu izmantot arī citiem jeb faktiski visiem.

Nesen ASV tiesa nolasīja spriedumu kādai ķīniešu izcelsmes amerikānietei, kura, kā uzskatīja izmeklētāji, mēģinājusi nodot Ķīnai dažādas uzņēmuma “Coca-Cola” ķīmiskās formulas. Viņa strādājusi šā uzņēmuma rūpnīcā Atlantā, kur tad arī uzzinājusi saldināto gāzūdeņu skārdeņu iekšējā pārklājuma slepenās formulas. Viņa jau esot gatavojusies atgriezties vēsturiskajā dzimtenē un atvērt tur savu uzņēmumu, kurā varētu pielietot nozagto informāciju. Rezultātā ķīnieti notiesāja uz 14 gadiem ieslodzījumā un 200 000 ASV dolāru lielu sodanaudu...

Tā dēvētā komercnoslēpuma zagšana jeb rūpnieciskā spiegošana ir absolūti neatņemama cilvēces vēstures, tirdzniecības un jebkādu lietišķo attiecību sastāvdaļa. Informācija par citu izgudrotām tehnoloģijām vienmēr vērtēta pietiekami augstu, savukārt laikus sarūpētas tāda veida ziņas spējušas pat izraisīt veselu valstu strauju ekonomisko uzplaukumu, kā rezultātā pakāpeniski iestājusies visas tobrīd pastāvošās pasaules kārtības nomaiņa.

Vārdu sakot, rūpnieciskās spiegošanas saknes meklējamas jau sirmā senatnē. Tāpēc, iespējams, būs interesanti aplūkot vismaz dažus no spilgtākajiem un raksturīgākajiem gadījumiem.

Zīds

Senajā pasaulē augstā vērtē bija maigais un mīkstais audums, kas izgatavots no īpašiem pavedieniem, kuri ņemti no zīdtauriņa jeb faktiski zīdtārpiņa kokoniem. Tiesa, to, ka ar zīda izgatavošanu saistīti taureņi, zināja tikai Ķīnā, kas vairākas tūkstošgades bija galvenais un faktiski vienīgais zīda ražotājs, turklāt tikpat ilgi sekmīgi sargājot sava monopola galveno noslēpumu. Tas tā bija līdz 6. gadsimtam, kad šā vērtīgā auduma izgatavošanas tehnoloģija nokļuva ārpus Ķīnas.