Tā dēvētā “lielā māksla”, ko īpaši eksaltētas intelektuāļu aprindas mēreni iedomīgā kārtā savā starpā nereti mēdz dēvēt par “labu literatūru”, “īsto mākslu” vai kā tamlīdzīgi, vairākumu cilvēku nereti līdz pat šoka stāvoklim mēdz pārsteigt ar attiecīgajos darbos no visas sirds aprakstītiem vai atspoguļotiem arī visšaušalīgākajiem noziegumiem, turklāt īsteni batāliskās, vērienīgi asiņainās, sadistiski detalizētās niansēs. Jo sevišķi kino. Un tas rada neglābjamas aizdomas, jo arī vēsture glabā faktus par to, ka daudzi no šiem māksliniekiem izrādījušies cilvēki, kuriem krimināli pasākumi nav bijis nekas svešs un nepieņemams.

Pētnieki visā pasaulē joprojām tā arī lāgā nav spējuši gūt skaidrību par to, kas īsti pamudinājis un joprojām turpina neglābjami ierosināt pasaulslavenus māksliniekus, piemēram, arī tos pašus gleznotājus, tik lielā mērā patiešām skaisti un efektīgi savos darbos atainot skatus ar sakropļotiem cilvēku ķermeņiem, nocirstām galvām un pludojošām asiņu jūrām. Par mūsdienu kino, jo sevišķi amerikāņu Holivudas speciālistu izpildījumā, vispār šeit nemaz nerunāsim. Viena daļa pētnieku un vērtētāju meklē kādas reālu notikumu atskaņas no pašu mākslinieku dzīves, savukārt citi tajā saskata dīvainu vispārējo cilvēces attieksmi pret tādiem notikumiem katrā attiecīgajā laikmetā. Taču, lai kā arī būtu, daudzos gadījumos agri vai vēlu noskaidrojies, ka arī visaugstākās raudzes talantīgākie un visprasmīgākie mākslinieki paši realitātē bijuši pat ļoti cieši saistīti ar krimināliem pārkāpumiem. Un šajā reizē varētu aplūkot tādu kā savdabīgu piecinieku ar šajā noziedzīgajā aspektā visu laiku vispretrunīgākajiem lieliskajiem māksliniekiem.