Jau pašās 19. gadsimta beigās pētnieki bija izvirzījuši pieņēmumu, ka debesu ķermeņiem vajadzētu izstarot radioviļņus, kas no redzamās gaismas atšķiras tikai ar frekvenci.

Savukārt radioastronomija kā zinātne savu attīstību iesākusi saistībā ar kādu nejaušu atklājumu, kuru 1931. gadā veica amerikāņu radioinženieris Karls Janskis. Astronomi cītīgi pārbaudīja viņa pieteikumu un secināja: jā, kosmoss patiešām ir pilns ar dabiskas izcelsmes radioviļņiem, un tos izstaro gan atsevišķas zvaigznes, gan veselas galaktikas, kā arī pat starpzvaigžņu telpas kosmiskie putekļi un gāze, kas tur uzkarsusi līdz gigantiski augstai temperatūrai.

I

Kā pirmo konstatēja spēcīgu nepārtraukta starojuma radioavotu, kas atrodas Piena Ceļa centrā. 1937. gadā amerikāņu astronomijas amatieris Grouts Rebers, Janska atklājuma iespaidots, uzbūvēja pirmo parabolisko radioteleskopu, kura diametrs bija 9,5 metri. 1944. gadā viņš publicēja pirmās debesjuma kartes, kurās skaidri bija saskatāmi Piena Ceļa centrālie apgabali. Pēc 2. Pasaules kara pētnieki Eiropā, ASV un Austrālijā jau veica būtiskus tehnoloģiskos uzlabojumus, kas sekmēja vētrainu radioastronomijas attīstību.