Pēdējā laikā aizvien biežāk nākas saskarties ar pētījumiem, kuru rezultāti faktiski ir kliedzošā pretrunā ar visu, par ko iepriekš bija nesatricināma pārliecība. Protams, ir gluži normāli, ja jauni atklājumi apgāž vecos priekšstatus, lai gan nereti nākas secināt to, ka iepriekšējie secinājumi un pieņēmumi vienkārši bijuši pārsteidzīgi.

Tiesa, arī tas vēl nenozīmē, ka saistībā ar jaunajiem rezultātiem tagad par kaut ko acumirklī jāsāk domāt pilnībā pretēji. Patiesībā tādos gadījumos galvenais secinājums ir šāds: attiecīgo pētāmo priekšmetu jāturpina pētīt arī tālāk, vienlaikus cenšoties īpaši neiegrimt savu pieņēmumu un varbūt pat vienkārši fantāzijas pasaulē.

I

Meža augsni caurauž sēņotnes micēliju pavedieni, kas veido ciešu draudzību ar kokiem, un gluži zinātniski to dēvē par mikorizu: sēnes koku saknes ieauž tādā kā pārvalkā vai pat vispār spēj iekļūt to augšanas šūnās. Pateicoties šai sadarbībai, pati sēne saņem nepieciešamās organiskās vielas, piemēram, ogļūdeņražus, aminoskābes un visu tamlīdzīgo, savukārt kokus tā apgādā ar minerālvielām, galvenokārt ar fosfātiem, kurus augi paši par sevi gluži individuāli iesūc ļoti vāji.