Visi ir vienisprātis – saprāts vērtējams kā cilvēka prerogatīva. Taču aizvien grūtāk kļūst nepamanīt to, ka daudziem dzīvniekiem arī piemīt varbūt ne gluži cilvēka līmeņa saprāts, bet vismaz apziņa kā tāda. Jo sevišķi to nākas neskaidri nojaust saskarsmē ar mājdzīvniekiem, kad bieži vien rodas iespaids – šiem dzīvniekiem piemīt gluži noteiktas emocijas, tie saprot pateikto, dažkārt pat uzrāda ne tikai saprātīgumu, bet pat gluži noteiktu taktisko viltību un tamlīdzīgi. Šajā ziņā savs vārds sakāms arī mūsdienu zinātnei.
Spogulī – tas esmu es
Izrādās, tas, ka vismaz tā dēvētajiem augstākajiem dzīvniekiem patiešām piemīt apziņa, mūsdienu zinātnei ir viens no sarežģītākajiem un teju vai visplašāk diskutētajiem jautājumiem. Pirmkārt, tāpēc, ka nav iespēju pajautāt pašiem kaķiem vai zirgiem, ko tie patiesībā domā, jūt un saprot, kā veic savu izvēli un vai tiem patiešām realitātē vispār piemīt visas šīs īpašības. Protams, cilvēka izpratnē.
Otrkārt, tāpēc, ka nolūkā uzturēt zinātnisko meklējumu metodi nepieciešams ļoti precīzi zināt, kas īsti jāmeklē. Ja meklē apziņu, iepriekš labi jāzina, ka vispār jau vēl joprojām nepastāv pilnībā skaidrs un negrozāms priekšstats par to, kas īsti ir cilvēka apziņa. Citiem vārdiem sakot, runa ir par melna kaķa meklēšanu tumšā istabā. Ja izpēti sāk nevis saistībā ar uzvedību, bet gan balstoties kaut kādā cilvēka un citu zīdītāju fizioloģiskajā līdzībā, ar to galvenokārt domājot tieši smadzeņu un nervu sistēmas uzbūvi, tad arī tas katrā ziņā ir ļoti slidens ceļš, jo nav pilnībā skaidrs, pat runājot par cilvēku: tieši kā savstarpēji saistīti psihiskie un neirofizioloģiskie procesi?
15.7 °C
