1744. gada 4. martā. Pirms 280 gadiem Rīgenes salā Ziemeļvācijā tirgotāja ģimenē piedzima Johans Gotfrīds Stefenhāgens – grāmatizdevējs, Jelgavas tipogrāfu Stefenhāgenu dinastijas aizsācējs, kam piekritusi nozīmīga loma latviešu grāmatniecības un periodikas veidošanā 18. gadsimta pēdējā trešdaļā un 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs un latviešu radināšanā pie lasīšanas vispār.

Stefenhāgens pēc sākotnējās profesijas bija bārddzinis un ķirurgs (šīs profesijas tolaik saderēja kopā). Apmeties Jelgavā, par spiestuves īpašnieku viņš kļuva 25 gadu vecumā, apprecot iepriekšējā Kurzemes un Zemgales hercogistes tipogrāfa Kristiāna Lītkes 32 gadus veco atraitni. 1769. gadā viņu apstiprināja par hercoga Pētera Bīrona oficiālo tipogrāfu. Taču jau pēc dažiem gadiem viņš krita hercoga nežēlastībā, kas gan netraucēja uzņēmējdarbībai. Stefenhāgens bija sadraudzējies ar Kurzemes muižniecību. Tā viņu dažādi atbalstīja, gādājot arī pasūtījumus. Daudzi no vācu muižniekiem piederēja "apgaismotājiem", tas ir, atbalstīja latviešu zemnieku izglītošanu. Izrādījās, ka drukas darbi latviešu mēlē ir perspektīva, augoša un ienesīga joma. Tirāžas bija vairāku tūkstošu lielas. 

Latviešu segmentā Stefenhāgens krietni pārspēja Hekeru spiestuvi Rīgā. No 1769. līdz 1795. gadam pie Stefenhāgena iespieda 95 grāmatas latviešu valodā. 

Lēš, ka 18. gadsimta pēdējā trešdaļā viņa tipogrāfija devusi ap 50% visu latviešu valodas iespieddarbu. Bet no 1796. līdz 1758. gadam pie "Stefenhāgena un dēliem" iznāca 423 dažādu nosaukumu latviešu grāmatas. Pieminamas Gotharda Frīdriha jeb Vecā Stendera latviešu ābeces, "Augstas gudrības grāmata", vāciski sagatavotā latviešu gramatika un vārdnīca, pirmie medicīnas un lauksaimniecības satura izdevumi latviešu valodā un, protams, kalendāri, kas bija īpaši populāri. Šajā izdevniecībā 1797. gadā sāka iznākt pirmais latviešu žurnāls "Latviska Gada Grāmata" un 1822. gadā pirmais laikraksts "Latviešu Avīzes". Tikai ap 19. gadsimta vidu apgāds zaudēja līderpozīcijas latviešu drukas darbos, jo parādījās izdevēji no pašu latviešu vidus. Apgāds pastāvēja līdz 1919. gada bermontiādes laikam, kad to, juku laikos izdemolētu, slēdza.

Latvijas Kareivis, 1924. gada 4. martā

Dzīva miroņa lietā. Pagājušā nedēļā kādā vietējā avīzē parādījās raksts par kādu Stefana Savčenko it kā dzīvu apglabāšanu vietējos Pokrova kapos. Izrādās, ka šo lietu iekustinājusi Savčenko sieva tikai pēc viņa apbedīšanas. Uz viņas apgalvojuma, ka viņas vīrs nav miris, bet dzīvs aprakts, policija uzsākusi izmeklēšanu. Līdz šim nopratināti pilsētas slimnīcas ārsts dr. Šulcs, kura rīcībā atradās slimnieks, barakas pārzine, sekcijas nodaļas ārsts dr. Pretoriuss un līķu mājas pārzinis feldšers Karaša un viņa palīgs. Visi tie noteikti apgalvo, ka Savčenko miris dabiskā nāvē ar kakla vēzi, jo tas ieviests slimnīcā slimības pēdējā stadijā, kur to arī viņa bezcerības stāvokļa dēļ nemaz nav gribējuši uzņemt.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.