1884. gada 30. maijā. Pirms 140 gadiem "Latviešu Avīzes" ziņoja: "Rīgas pilsētas valde izstrādājusi īpašus nosacījumus priekš pārcelšanas jeb laiviniekiem; no 1. jūlija šī gada, kad kontrakts ar Vajena kundzi beigsies, viņiem šie nosacījumi būs jāizpilda.

Reklāma

Īpašas vietas tiks ierādītas, no kurām vien būs atļauts celt pāri. Tiesība, ka brīv nodarboties ar pāri celšanām, ik gadā jāizgādā no saimniecības pārvaldes un pārcēlājiem tālab jāpienes liecības no Rīgas policejas pārvaldes par savu un savu palīgu uzvešanos. Par katru laivu ar vienu airenieku ik katru gadu 5 un ar divi aireniekiem ir 10 rubļi jāiemaksā pilsētas kasē. Laivai ar vienu airenieku vajag būt tik lielai, ka visu mazāk trim braucējiem rūmes, un laivai ar diviem aireniekiem vajag būt visu mazākais 8 braucējiem vietas. Plūdu laikā vai citos brīžos, kad ūdens briesmas iestājas, pārcēlājiem savas laivas līdz ar aireniekiem policejai jādod par brīvu, kad vajaga braukt briesmu novēršanas labad." Pārcēlāja amats Rīgā pastāvēja kopš viduslaikiem, taču 19. gadsimta vidū, pieaugot Pārdaugavas un salu apdzīvotībai un nepieciešamībai uzturēt regulāru pasažieru un preču satiksmi ar Rīgas centru, īpaši brīžos, kad bija izņemts vienīgais plostu tilts, individuālie airu un buru laivu pārcēlāji ar saviem pienākumiem īsti galā netika. 

Rīga arī vairs nevēlējās turpināt uzturēt monopolu, kas balstījās viduslaiku paražās. 

1852. gadā pilsētas rātes organizētā vairāksolīšanā tiesībās kļūt par pārcelšanas operatoru uz 30 gadiem ieguva tirgotājs A. Vajens un viņa brālis. Pēc tirgotāja nāves līgumu mantoja atraitne un pēcnācēji, kas no 1882. gada nomas kārtībā izmantoja arī piecus pilsētas sarūpētus tvaikonīšus. Tomēr rīdzinieku sūdzības par Daugavas transporta grūtībām nerimās. Pilsēta nolēma pēc Vajenu "kuntrakta" darbības beigām to vairs nepagarināt un pārcelšanas lietu organizēšanu uzņemties pati. 1884. gads Rīgas ūdenstransportam izrādījās izšķirošs, jo, paralēli vēl pastāvot pārcēlāju rūpalam, pilsēta no 1884. gada 1. jūlija uzsāka regulāru tvaikonīšu satiksmi Daugavā, kas turpmākajos gadu desmitos strauji uzplauka un attīstījās. Pirmās tvaikoņu līnijas veda uz Āgenskalnu, Klīversalu, Iļģuciemu un Zundu.

Jēkabpils Vēstnesis, 1924. gada 30. maijā

Bezzemnieku apgādāšana ar zemi. Pēc agrārās reformas izvešanas daudzi bezzemnieki ar spēcīgu inventāru palikuši bez zemes un spiesti inventāru likvidēt vai rentēt zemi no vecsaimniekiem un citiem zemes īpašniekiem. 

Tāpat daudzi jaunsaimnieki nelabvēlīgu apstākļu dēļ likvidē savas saimniecības un dažreiz tās pārdod par lētu naudu dažādiem spekulantiem. 

Lai nokārtotu šos sāpīgos jautājumus, Latvijas Mazsaimnieku veicināšanas biedrība uzņēmusies starpniecību savu biedru apgādāšanā ar zemi, kamdēļ uzaicinām visus zemes pārdevējus, kā muižas centru, vecsaimniecību, jaunsaimniecību u. c. zemes īpašniekus, kuri vēlētos savus īpašumus pārdot, griezties ar piedāvājumiem pie Mazsaimniecību biedrības, Rīgā, Tērbatas ielā 41–43, dz. 8.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.