19. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Betona maisītāja "tēvs"

1874. gada 19. jūnijā. Pirms 150 gadiem Vācijā piedzima nākamais amerikāņu izgudrotājs un zināmā mērā būvniecības metožu revolucionarizētājs, pirmā mazgabarīta betona maisītāja konstruktors un ražotājs Gebhards Jēgers (1874–1959).

Uz ASV Jēgers pārcēlās 18 gadu vecumā; sākumā strādāja ar celtniecību saistītās jomās, tad, būdams mehāniķa iemaņām apdāvināts, konstruēja arī būvniecībai noderīgas mašīnas un izgatavoja betona blokus. 20. gadsimta sākumā par perspektīvu sāka uzskatīt dzelzsbetonu, taču javu tam tobrīd vai nu jauca ar rokām, vai arī lietoja lielus, grūti pārvietojamus un neērtus ar zirgu vai mašīnu spēku grieztus maisītājus. 

Tādi derēja tikai lielām būvēm, bet Jēgera ideja bija padarīt ātri cietējošo betona javu viegli pagatavojamu uz vietas un pieejamu arī mazos apjomos, mazākos būvlaukumos un mājsaimniecībās. 

1906. gadā uzņēmīgais vīrs šādus ratos ieceļamus, motora dzītus aparātus sāka izgatavot savā darbnīcā Ohaijo štata Kolumbusā. Tie nevainojami trāpīja vajadzīgajā tirgus nišā, izrādījās komerciāli veiksmīgi un faktiski radīja apvērsumu būvniecībā. Ap 1928. gadu "Jaeger Machine Co." savā jomā bija kļuvis par pasaules līderi un firmas vadītājs izdomāja, ka vēl labāk būs, ja javu klientam nogādās jau gatavu, un sāka montēt betona maisītājus uz kravas auto šasijām. Pieņemts uzskatīt, ka šis moments 30. gados būtiski paātrinājis autoceļu tīkla izbūvi ASV. Tiesa, automašīnas – betona mikseri nebija gluži viņa ideja, un tur lauri pienākas armēņu cilmes amerikānim Stefanam jeb Stīvenam Stepanjanam, kurš tādu salikumu patentējis 1916. gadā.

Brīvā zeme, 1924. gada 19. jūnijā.

Jelgavas apriņķis. Latgales laukstrādnieki. Zemgalē gandrīz vai katrā mājā sastopami latgalieši, kurus lauksaimnieki atveduši pie zemes darbiem. Pēdējo ir tik daudz, ka dažos apvidos pat vairākās mājās kalpo tikai latgalieši, sākot ar govju ganu un beidzot ar gada puišiem. Atvestie strādnieki gan iesākumā pierādīja savu nemākulību un neapķērību darbos, bet pateicoties darba devēju pacietībai un lietišķiem aizrādījumiem, šīs parādības pārspētas, 

latgalietis darbos var pat sacensties ar kuru katru vietējo laukstrādnieku, nerunājot nemaz par mazvērtīgiem darba ziņā pilsētas bezdarbniekiem.

Arī savstarpējās attiecībās darba devēji un ieceļotāji kļuvuši iecietīgāki un draudzīgāki. Radusēs uzticība vienam uz otru, kas latgaliešus tuvinājis Zemgalei. Jau tagad daži atveduši šurp savas ģimenes un nodomājuši palikt še uz visiem laikiem. Zīmīgi, ka atvestie Latgales laukstrādnieki nepadodas vietējo aģitācijai un krasi to noraida. Latgalieši, kuriem ģimenes atrodas vēl dzimtenē, ir ļoti taupīgi. Sapelnīto naudu tie divreiz mēnesī pārsūta saviem piederīgiem un vispār uztur ar savām ģimenēm tuvus sakarus. Gandrīz vai visi jaunekļi ir precējušies, un tiem Latgalē palikušas sievas un bērni. Nav apmierināti jaunatvestie vienīgi ar to, ka tuvumā trūkst katoļu baznīcas.