1944. gada 18. jūnijā. Pirms 80 gadiem, baidoties no PSRS armijas tuvošanās un iespējamās pilsētas bombardēšanas, Rīgas Jēzus baznīcā iesvētīja un tūlīt pēc tam no loga izņēma 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem veltīto vitrāžu, kas pēc draudzes locekļa, mākslinieka Oskara Vīndedža meta, palīdzot etnogrāfam, profesoram Paulam Kundziņam, bija izgatavota Baumaņa un Fromholda būvstiklniecības firmā.

Reklāma

Citējot tā laika "Baznīcas Ziņas", vitrāžu kā "mēmu liecinieku, kas draudzei atgādinātu domāt un lūgt ne tikai par saviem piederīgiem, bet arī par lielo latviešu pulku, kas aizrauti neziņā un postā", bija pasūtījis mācītājs Viesturs Šēfers. Mākslas vēsturnieku rīcībā ir ļoti maz ziņu par šo mākslas darbu, kam līdzīgi daudziem citiem bija lemts pazust kara vētrā un tai sekojošajos padomju okupācijas gados. Minētajā laikrakstā ir vien šīs vitrāžas apraksts: "Tā priekšplānā attēlo raudošu sievieti, kas ietinusies villainē, kurā paglābusi vienu bērniņu, otra meitene, pie savas mātes pieķērusies, dreb aukstumā uz akmeņainas zemes kailām kājām. (..) Ceļā tiem stāv ērkšķu žogs, kas neļauj atgriezties. 

Pār galvām ceļas baigi mākoņi – izmisīgās domas, kuras tomēr nav vienīgās: ilgas baltu baložu veidā ceļas pāri sprostam un dodas uz vakariem; tur gaiša mirdz dzimtenes ainava, no kuras nāk cerību stari: viņi atgriezīsies. 

Šim galvenajam logam augšā ir četrstūraina rūts, kas parāda krustu un ap to ceriņu vainagu ar ērkšķiem: toreiz, kad viņus aizveda un kad par tiem gadskārtēji aizlūdzam, zied ceriņi." Nākamajā dienā melnbaltais vitrāžas fotoattēls bija ievietots laikrakstā "Tēvija". Mākslas vēsturnieks Jānis Kalnačs, atsaucoties uz laikabiedru liecībām, raksta, ka pēc iesvētīšanas mākslas darbs nonests Jēzus baznīcas pagrabā. Tajā tas kādu laiku slepeni glabājies, līdz aptuveni 60.–70. gados, bīstoties no iespējamajām represijām, vitrāžu iznīcinājuši paši baznīcas draudzes locekļi.

Latvis, 1924. gada 18. jūnijā

Aizmirstas kapenes. Jaunpiebalgas mācītāja muižas robežās atrodas maza kapsētiņa, kuru ap 1880. gadu ierīkojis savai ģimenei lielais dziesminieks un runātājs (Vidzemes "zelta mute") mācītājs Kārlis Ludvigs Kēlbrands, lai nebūtu jāatdusas draudzes kapos kopā ar draudzes locekļiem latviešiem. Kapsētiņa tagad neapkopta, lielinieku laikos nolauzti daži krusti. Tomēr paša Kēlbranda krustam, liekas, nav uzdrīkstējusies pieskarties necilvēka roka, jo par daudz cieši vecais dziesminieks saaudzis ar piebaldzēnu veco paaudzi. Vecie piebaldzēni stāsta, ka viņš, altārī aizlūdzot, varējis slimību apturēt, zagļus atsaukt un vispāri ar savu lielo gara spēku veidot cilvēku likteņus. Arī 1841. g. zemnieku nemieros viņš piebaldzēnus tēvišķi mācījis un glābis no bargā soda.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.