Pulkvede Antoņina Bļodone: Valsti veido cilvēki, kas rūpējas cits par citu

Patriotisms nav tikai par karogu, himnu vai svētku dienām. Tas sākas ģimenē – ar sarunām, ar lepnumu par savu zemi un ar gatavību darīt kaut ko tās labā. Saruna ar Nacionālo Bruņoto spēku Štāba bataljona komandieri, pulkvedi Antoņinu Bļodoni – sievieti, kura savu karjeru militārajā dienestā sāka laikā, kad sievietes armijā bija retums. Ar pulkvedi sarunājas Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Saruna raidījuma formātā skatāma Latvijas Vecāku organizācijas mājas lapā Vecakuorganizacija.lv un organizācijas sociālo tīklu kanālos. 

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Novembris ir Latvijas valsts svētku mēnesis. Ko tev nozīmē patriotisms?

Antoņina Bļodone: Daudz un visu. Kad nedēļas sākumā sapulcē ziņoju, ko mana vienība darīs patriotisma mēnesī, komandieris man teica: “Es ceru, ka jūsu patriotisms ir 24/7.” Jā, patriotismam nevajag aprobežoties ar vienu mēnesi, tam ir jābūt kaut kam vairāk un plašāk.

Protams, Latvijā šajā mēnesī mēs vairāk pieminam Neatkarības kaujas un arī valsts proklamēšanu. Tāds ir mūsu mēnesis, kas arī izdaiļo šo novembra pelēko laiku – karogi, svecītes un tautas vienotība. Bet patriotisms nav mēnesis, un tas nav tikai karavīrs. Man šķiet, jebkurš cilvēks, kas dzīvo Latvijā, strādā Latvijā, rada šeit bērnus un veido ģimenes, kas dod savu artavu jebkurā profesijā – tas ir patriots.

Vai var teikt, ka laika gaitā patriotisms vai tā izpausmes mainās? Tagad ir digitālais laikmets, pastāv informatīvs karš. Vai kaut kas mainās šajā jomā – kā būt patriotam?

Mainās tas, kas pastiprina mūsu patriotismu. Tajos brīžos, kad ir ļoti ērti dzīvot neatkarīgā valstī, viss šķiet pašsaprotami. Bet, kad notiek tādas krasākas darbības, kā Krievijas izraisītais karš Ukrainā, mēs atkal aizdomājamies. Mēs aizdomājamies par mūsu neatkarību, un tas mūs saliedē, un ceļ mūsu patriotismu. Mūsu patriotismu varētu mērīt. Tas ir bijis viļņveidīgs un augstāko pīķi sasniedza, kad mēs atguvām savu neatkarību. To mēs redzam pēc tā, cik daudz brīvprātīgo iestājas Zemessardzē, rezerves karavīros, Valsts aizsardzības dienestā (VAD). Brīvprātība parāda šo patriotismu militārajā jomā. 

Parunāsim par laikiem, kad pieņēmi lēmumu iet militārajā jomā, uzsākt karjeru. Tajos laikos sievietes armijā bija retums. Pastāsti, kā tu to nolēmi, un ko tas vispār ir prasījis – kļūt par pulkvedi, kāpt pa karjeras kāpnēm jomā, kas tajos laikos sievietei bija netipiska?

Tā bija tāda kā bērna interese. Viss, kas bija saistīts ar militāro, mani ļoti saistīja. Šis “komandas gars”, šī varonības pieskaņa. Bērnības doma – darīt kaut ko ar mērķi aizstāvēt, kādam palīdzēt – tas bija kaut kas tāds, kas ļoti saistīja. Un arī formas tērps. Man likās, ka tas ir visskaistākais apģērbs, jo tas ir tik romantiski, tik skaisti, ka karavīri ir formas tērpos – gan kaujas, gan parādes. Mani tas ļoti aizrāva. Bērnībā tā bija tikai interese, izpratne radās pēc tam.

Es negāju dienēt kopā ar draudzeni; es gāju viena. Tas bija mans ļoti apzināts lēmums un vēlme. Jā, tolaik tādu kā mēs nebija daudz, bet par to nebiju aizdomājusies. Mēs sākām dienestu Ādažos Zemessardzē – bijām tikai divas meitenes. Es vienkārši darīju un gāju, kur sirds sauca, laikam tā jāsaka. Varbūt tie ir skaļi vārdi, bet tā ir mana misija. Es esmu viens laimīgs cilvēks, kas savu misiju no bērnības ir sapratis un kas seko savai misijai. Tas ir tik viegli! Draugu lokā redzu cilvēkus, kam 40 gados ir kaut kādas šaubas, vai ceļš ir pareizais, vai viņi dara to, kas sagādā prieku. Es nekad par savu ceļu neesmu padomājusi, ka varētu būt citādāk. Tieši otrādi – gribas, un ceru, ka pietiks fiziskā un arī garīgā, mentālā spēka turpināt darīt to, ko es daru.

Minēji par savas sirds saucienu. Vai ir kāds konkrēts brīdis bērnībā, kad tas notika? Varbūt kāds konkrēts cilvēks, kas ietekmēja? 

Mammas atmiņas saka, ka es no bērnības teicu, ka būšu karavīrs. Arī māsīca stāsta to pašu. Man ir divus gadus vecāks brālis. Mēs spēlējām “kariņus” un citas puiku lietas. Es vienmēr vilkos pie viņiem, tajā “puišu barā”. Varbūt tas iespaidoja. Neatceros, ka bērnībā būtu ļoti skatījusies filmas par karu. Neskatījāmies mēs to televizoru tik daudz. Ļoti labi atceros, kad bērnudārzā spēlējām “kariņus”, un tad mani “ievainoja”, un es tēloju ievainoto. Ilgi gulēju uz sniega, jo “biju taču ievainota”. Ļoti labi biju iejutusies savā lomā. Un tad es tur, man šķiet, plaušu karsoni biju noķērusi.

Tāpat atceros, kā bērnībā, pavisam vēl maza, ravēju dārzu. Mamma teica sēdēt, ravēt. Un es kaut kādā brīdī aizdomājos: “Tā, te man būtu ierakumi, te vēl ierakumi, tad es tur roku tranšeju, un te mani ievaino, un tagad es nokrītu.” Un es nokritu. Un tad mamma sauc: “Beidz tur vāļāties savā vagā!” Es spēlēju. No kā man bija tā fantāzija, iedvesma? Varbūt pa druskai no visa redzētā? Man liekas, esmu piedzimusi ar karavīra gēnu. Tā ir vieglākā atbilde.

Ko karavīram nozīmē ģimene, un ko ģimenei nozīmē karavīrs?

Karavīram ģimene ir pamats visam. Jaunībā, kad es iestājos Zemessardzē, un pateicu to mammai, atbalsta gluži nebija. Manējie nesaprata, ko tas nozīmē. Viņiem likās, ka es ar blēņām nodarbojos. Es nesaņēmu atbalstu no ģimenes, bet ļoti ātri atradu savus domubiedrus Zemessardzē. Tie bija tie cilvēki, kas pieņēma mani un kļuva par manu ģimeni. Tagad, kad man ir izveidota mana ģimene – vīrs un bērni –, man tā ir ļoti svarīga. Jo, jā, darbā esmu stipra, prasīga, fokusēta uz darbu, bet, atnākot mājās, es varu arī sagurt. Man brīžiem vajag “pabūt azotē”. Man ir ļoti svarīgi, ka man mājās ir šis atbalsts un pamats. Es nezinu, kā man būtu, ja man šī pamata nebūtu. Vai es būtu tikpat stipra un manī būtu tāda pārliecība? Ja man nebūtu šīs manas ģimenes, vīra un bērnu, diezvai manī būtu tāda noturība.

Ko nozīmē ģimenei karavīrs? Mans vīrs arī dienē, viņš ir karavīrs. Vai es uz viņu skatos kā uz karavīru, vai kā uz vīru, vai kā uz ģimenes tēvu? Godīgi, visas šīs lomas ir tajā cilvēkā. Es ļoti lepojos ar viņu. Es redzu, ar kādu azartu un attieksmi viņš dara, es viņu ļoti cienu. Man ir sajūta, ka mums ir tētis, kas ir kā aizsargs mūsu ģimenei, uz ko var paļauties. Es domāju, citām ģimenēm varbūt tas ir lepnums. Lepnums par to, ka cilvēks sargā ne tikai savu ģimeni, bet kaut ko vairāk – visu dod savai ģimenei un arī valstij.

Minēji izaicinājumus, ko profesijas izvēlē sagādāja ģimenes atbalsta trūkums. Kas vēl, strādājot šajā sfērā, bija kā izaicinājums? 

Sākumā – fiziskā sagatavotība. Par ērtumu brīžiem nevar būt ne runas, taču tas ļoti arī audzina raksturu, un tu ļoti novērtē ikdienas lietas – savu gultu vai silto dušu. 

Bet vēl... es sāku dienestu 90. gadu beigās. Tolaik armija tikai sāka veidoties. Protams, tā bija “veču pasaule”. Līdz ar to, iet tur un iet ar ambīciju: “Es arī kaut ko gribu, man arī ir viedoklis, es arī daru,” – tad paliec mazliet “neērts” un saņem visādus komentārus, kurus, paldies Dievam, vairs nedzirdu. Ceru, ka nedzird arī citas. “Vai tad 8. marts jau ir pienācis?” – šādus mēs dzirdējām. Par “Kareivi Džeinu” (G.I. Jane) mēs dzirdējām. Es pieteicos kursos, kas manam amatam bija nepieciešami. Attiecīgās skolas komandieris piezvanīja un sāka bļaut uz mani. Viņš teica: “Ar kādām tiesībām? Tur tikai vīrieši iet!” Viņš man saka: “Vai “Kareivi Džeinu” esi saskatījusies?” Es nezināju, par ko ir runa. Video nomā paņēmu kasti, lai šo filmu noskatītos. Man iepatikās vēl vairāk! 

Pulkvede Antoņina Bļodone un Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. 

Foto: Artūrs Ķipsts, Latvijas Vecāku organizācija

Jā, par to pretestību... Tolaik jau biju rotas komandiere, kad komandieris man aizrādīja: “Man te ziņo, ka jūs uzdrīkstaties vīriešiem rīkojumus dot.” Es saku: “Ne tikai rīkojumus, bet arī pavēles, jo viņi ir mani padotie.” Viņš saka: “Jā, bet viņi ir vīrieši.” Es saku: “Nē, viņi ir mani padotie, un es esmu komandiere.” Ar to bija jācīnās, bet, kā bija, tā bija. No otras puses, tas arī mani norūdīja. Es nebūtu tur, kur esmu, ja nebūtu šis rūdījums. Paldies Dievam, ka tas nav salauzis, bet stiprinājis.

Var teikt, ka esi bijusi celmlauze, lai sievietēm, kuras tagad izlemj iet militārajā pasaulē, būtu vieglāk. Tu esi kaut kādas lietas sakārtojusi, “paņēmusi uz sevi”, un tagad sieviešu armijā mums ir vairāk.

Mēs esam vairākas, kas lauza šos pirmos ceļus. Sabiedrībai ir jāpierod pie domas, ka tas ir normāli, ka bruņotajos spēkos ir abi dzimumi. Mēs esam dažādos amatos, un jaunām meitenēm ir droši jāsapņo. Ja ir tā spēja un vēlme, un ir iekšējs līderisms, tas nav jāapslāpē sevī. Mēs varam būt laimīgas. Ja vienai laime ir būt par skolotāju, otrai par ārstu, trešai par šuvēju, tad kādai tā laime ir būt par komandieri, tāpēc – uz priekšu! Ir jāsapņo, jo ceļš mazliet ir ielauzts. Tas nav viegls ceļš, bet ļoti interesants un personību veidojošs.

Vai meitenes ir nākušas pēc padoma vai iedrošinājuma, lai ietu Nacionālajos Bruņotajos spēkos? Minēji, ka atbalsts ir ļoti vajadzīgs.

Atbalsts ir ļoti vajadzīgs, un arī piemērs ir vajadzīgs. Man būtu daudz vieglāk iet šo ceļu, ja es zinātu, ka kāda to ir jau gājusi. Pēc Aizsardzības akadēmijas beigām es gribēju kļūt par vada komandieri, bet tas bija 2000. gadu sākums, un man teica: “Nu, nē, tā nekad nav bijis...” Aizbraucot uz Ameriku mācībās, es sapratu, ka man tas tiešām ļoti patīk. Tad mēģināju atkal, pieteicos, ka gribu būt vada komandiere. Es gribu iet šo komandējošā sastāva virsnieka ceļu. Man teica: “Jā, bet sievietes šajā amatā nav bijušas, kāda vada komandiere Ādažos?” Man bija jāsaņemas. Pulkvežleitnants Rajevs bija komandieris. Viņš tomēr atļāva: “Labi, vajag izmēģināt, vai tās sievietes vispār var vai nevar.” Tas bija pirmais solis. Es kļuvu par vada komandieri. Tagad – pēc 20 gadiem – Ādažos tā ir norma. 

Līdzīgi notika, lai kļūtu par bataljona komandieri. Tas bija tikai pirms četriem gadiem, kad es absolvēju Baltijas Aizsardzības koledžu, un mēs ar kursabiedriem runājām, kur kurš ies. Es teicu: “Es gribētu kļūt par bataljona komandieri.” Un viņi teica: “Nu, nē, neviena sieviete taču tur vēl nav bijusi.” Atkal vajadzēja saņemt dūšu un pateikt: “Nekas, nav bijusi – būs.” Dienesta komandieris pamanīja manu darbu un piedāvāja šo amatu, par ko es biju ļoti, ļoti priecīga. Manuprāt, tagad jaunās virsnieces uzskata, ka tā ir norma. Mums jāparāda, ka tā ir norma, ka tas nav nekas tāds. Ja tev ir izglītība un pieredze, tad ir loģiski, ka tu vari startēt.

Kas ir tas, kas tev visvairāk patīk? Kas dzen uz priekšu šajā darbā, kāpēc tu no rīta pamosties un ar prieku velc mugurā formu?

Man patīk daudzas, daudzas lietas. Pirmkārt, patīk uzvilkt formu. Covid laikā es mācījos Baltijas Aizsardzības koledžā un divus mēnešus nebiju vilkusi formas tērpu. Un tad vienā dienā, kad varējām iet uz koledžu klātienē, es to uzvilku. Gāju pa ielu savā beretē, filmēju video vīram, teicu: “Esmu atpakaļ!” Gāju laimīga. Es biju tik laimīga, ka esmu atpakaļ savā formas tērpā! Es tajā jūtos ļoti ērti, kā savā otrajā ādā.

Otrs – tās ir mazas lietas. Mums ir lielie uzdevumi, kas jāizdara vienībai. Tas nav tā, ka uzcep maizi un redzi rezultātu. Brīžiem to uzreiz nevar redzēt. Bet es rezultātu redzu savos karavīros, kolēģos. Tas ir tas, kas dzen uz priekšu un uzmundrina – šie mazie sasniegumi, uzvaras, kas ir tavos cilvēkos. Tu priecājies par viņiem. 

Tad ir dažādi mazie darbi, no kuriem redzi, ka esi kādam vajadzīgs, vai ka tavs viedoklis kaut ko maina. Tāpat mēs kopā ar jums, Latvijas Vecāku organizāciju, pirmo reizi Tēva dienas gājiena ietvaros sarīkojām NBS Štāba bataljonā dienošo Valsts aizsardzības dienesta karavīru iesvētības goda sargu kārtā. Tas nav pasākums, kas rakstīts uzdevumos, bet domāšana, kā pielāgot situāciju tā, lai karavīram celtu motivāciju. Ja tas izdodas, tad ir gandarījums – un mums izdevās. 

Iepriekš minēji, ka pēc tā, cik daudz piesakās brīvprātīgo dienestā, var savā ziņā mērīt sabiedrības patriotismu. Ko vēl var redzēt pēc cilvēkiem, kas piesakās dienestā? Ko vēl var secināt par Latviju, par mūsu sabiedrību?

Es runāšu tikai par tiem jauniešiem, kas ir manā vienībā. Es redzu, mēs esam ļoti dažādi. Pie mums nāk bērni – jaunieši – no ļoti inteliģentām ģimenēm, skolotām, ar tādām vērtību sistēmām, kurām mums būtu vēl jātiecas līdzi. Un mums nāk bērni arī no ģimenēm, kurās par viņiem nekad neviens nav domājis, kurās viņi nekad nevienam nav bijuši vajadzīgi. Tās ir nelabvēlīgās ģimenes, kur jaunais cilvēks neprot uzticēties, jo viņš visus savu 18 gadus nav bijis vajadzīgs ne savai mammai, ne tētim. Nevienam. Viņš nesaprot, kā tas ir, ka tagad viņam saka, ka var uz mums paļauties. Viņš tam nav radis.

Ir tādas ģimenes, kurās neko nav stāstījuši par Latviju, par mūsu vēsturi. Bet par patriotismu ir grūti runāt, ja tu nesaproti pagātni. Nav sasaistes, tu nesaproti, kur tu dzīvo, kas tu esi. Secinājums ir tāds: kad uz Valsts aizsardzības dienestu (VAD) atnāk jaunieši, mums pamatuzdevums būtu iedot viņiem militārās iemaņas, sagatavot krīzes situācijām. Bet mums vēl ir jāstrādā ar tādām lietām, kuras, manuprāt, vajadzētu izdarīt jau izglītības iestādēs un ģimenēs.

Tā ir fiziskā sagatavotība. Daudzi nesaprot, ko nozīmē skriet. Rūpes par fizisko ķermeni nav bijušas ne skolā, ne ģimenē, ir ieaudzināts neveselīgs uzturs. Tāpat emocionālais stāvoklis– šodien jaunieši ir ļoti jutīgi, trausli. Viņu noturība – tādas drīzāk nav. Ja ģimenes un skolas būtu izdarījušas savu darbu, tad mēs varētu darīt tikai savu darbu. Bet mums ir paralēli jāmāca vēsture, jāpiestrādā pie fiziskā, jādomā par liekā svara lietām, disciplīnu... Dažam labam arī latviešu valoda jāmāca.

Ir sāpīgi tas, ka mums katru reizi ir jaunieši, kas atnāk un kam ir nepieciešamas psihiatra vai psihologa konsultācijas. Ir arī pašnāvības, kas saistītas ar nelaimīgām attiecībām, kas saistītas ar azartspēlēm. Un cilvēks atnāk uz bruņotajiem spēkiem ar domu – “tur mani izlabos”. Daudzas mammas man ir teikušas: “Tagad jums ir mans bērns iedots, lūdzu, 11 mēnešos izlabojiet to, ko mēs 18 gados neesam izdarījuši.” Mēs neesam kā kolonija, kas tos bērnus izlabo. Mēs varam tikai pielikt. Ja būtu iedots pamats, mēs pieliktu jaunas, svarīgas iemaņas. 

Pagājušogad mums jaunietis... izvēlējās šo ceļu – izbeigt savu dzīvi. Tā bija pašnāvība. Stāvēju pie šī jaunieša kapa, un stāvēja arī lielākais vairums viņa VAD karavīru. Katra dzīvība ir svarīga. Tāpēc mēs darām visu, lai saskatītu, palīdzētu un atbalstītu šos jauniešus. Gribētos, lai, pirmkārt, ģimenes saprot savu atbildību. Par skolu izteikties neesmu kompetenta, bet arī tur var saredzēt neizdarītos darbus. 

Tas nozīmē, ka tad, kad runā, ka mums vajag ieguldīt valsts drošībā, mums ir ļoti lielā mērā jāiegulda arī izglītībā un ģimeņu atbalstā.

Viss sākas ar ģimeni un izglītību. Manā izpratnē tas ir visu pamatu pamats. Valsts drošība ir tikai loģisks tā turpinājums. Mūsu sabiedrība tiešām ir tik dažāda. Ja cilvēkam nav kopienas sajūtas, ja viņš nejūtas piederīgs kādai kopienai, tad par kādu valsts aizsardzību mēs varam runāt? Par kādu valsts attīstību ekonomikā mēs varam runāt, ja cilvēks nejūtas piederīgs?

Un vēl jau daļa ir, kas neiztur atlasi.

Jā. Un pārsvarā tā diemžēl ir veselība. Man mediķi teica, ka, bieži vien, salīdzinot jauniešu veselības stāvokli ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, otrajiem fiziskās veselības stāvoklis ir labāks. Piemēram, ir labāks kaulu blīvums, nav šķībās muguras, kas iegūtas, sēžot pie gadžetiem. Tas ir ļoti slikti. Rodas jautājums, par kādu ilgmūžību šeit var runāt? 

Bet noteikti jums, kas strādā ar jauniešiem, ir milzīgs prieks redzēt, kādi šie jaunieši aiziet no sava dienesta, salīdzinot ar to, kādi atnāca?

Ar pirmo iesaukumu es to ļoti pamanīju – izlaidumā šķita, ka viņi ir pastiepušies par pāris centimetriem. Ne tikai tāpēc, ka mācām ierindas stāju. Tā bija pašpārliecinātība, lepnums par sevi. Viņi 11 mēnešus ir godam nodienējuši, viņiem ir pamats būt lepniem. Tā ir tāda kā pieaugšana un sevis apzināšanās. Viņi paliek drosmīgāki. 

Mēs sākām sarunu par patriotisma mēnesi, ar to varētu arī noslēgt. Ko katrs Latvijas iedzīvotājs var izdarīt savas valsts labā, nevelkot formas tērpu?

Padomāt par tuvāko. Parūpēties, izturēties pret viņu ar cieņu un mīlestību. Mēs dzīvojam tādā egoistiskā laikmetā. Cilvēki ļoti domā par sevi: “man”, “mana labūtība”, “es”. Ja katrs pacenstos padomāt par cilvēku blakus, par diviem, par trim. Par sabiedrību kopumā – mūsu valsts kļūtu stiprāka. Jo drošāk un labāk ir dzīvot valstī, kur visi dzīvo draudzīgi. Tu viens neesi nekas. Mans novēlējums – padomāt par kādu, izņemot sevi. Labākā gadījumā par diviem un vairāk. Bet sākam vismaz ar vienu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu